![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tātad
man jāraksta motivācijas vēstule. kā lai sevi motivē? precīzāk, nevis motiācijas vēstule, bet gan piemērotības apraksts. kur es stāstu, cik esmu fantastiska, izglītota, gudra un unikāla.
nevaru sūdzēties par zemu pašapziņu, dažreiz jāsūdzas par pārāk lielu pašpietiekamību, bet tādu vēstuli uzrakstīt nevaru. kaut iztiepies vai saraujies (akdievs, kas tas par izteicienu), nevaru. pašai rakstot šķebina, laikam jau pareizi ir: "ļoti kritiska pret sevi un citiem."
prrrr.... ko darīt? mandarīni garšo, visu dienu ēdu mandarīnus, bērnībā man teica, ka es pārvērtīšoties par mandarīnu. vismaz kaut kas garšīgs, ja jau jāpārvēršas. un pirkstu gali tagad tādi jocīgi, ar rūgtenu smaržu un arī garšu (jā, es tikko nolaiziju savu īkšķi). un mandarīni nemaz neasociējas ar ziemassvētkiem, tie asociējas ar to rūgteno garšu, kas paliek uz pirkstiem. kurš izdomāja, ka mandarīni un ziemassvētki ir neatdalāmas lietas? lai gan šodien ir pareizticīgo ziemassvētki...
pagājšreiz rakstīju kaut ko par blondīnēm un grāmatām, tas bija sen, bet es atceros. nezinu tik kāpēc rakstīju, tāpat kā šodien nezinu, kāpēc rakstu. tāda trula bezjēgas sajūta, it kā nekas, ko tu dari, nav vitāli svarīgs. bet ziniet, kad tu sāc domāt un runāt par kaut ko vitāli svarīgu, VISA saruna izjūk, goda vārds. kad tu pasaki kaut ko, tavuprāt, eksistenciālu un pierakstīšanas vērtu, neviens to neievēro un runā tālāk. pazūd vajadzība nē, vēlme pazūd, un sākas trulā bezjēga. trulā bezjēga. šaurā bezizeja. tas pats vien ir.
visi ārsti man saka ko sliktu. iesakiet, pie kāda ārsta aiziet, kurš man neteiks neko sliktu?
ķēmauši.
vēl joprojām tā rūgtenā garša. un tagad tā ir arī uz lūpām, un es nezinu kāpēc, jo mandarīnus taču nemizo ar lūpām. vēl viens tepat stāv, ļoti kārdinošā izskatā (nu, patiesībā nē), tā vien gaida, kad es to apēdīšu. bet ir arī divas serenādes konfektes un viena sulas glāze. tough choice.
rīt vērmaņdārzā būs sniegs? tāds, kur var samērcēt kājas un atstāt pēdas un tad aiziet? man patīk, kad salst deguns un asaro acis no aukstā vēja. bet vispār arī siltumam nav ne vainas. visam nav ne vainas. jo viss ir normāli un pieņemami.
es varētu būt ideāla sarunu vedēja! man patīk kompromisi.
gribu dziedāt.
starp citu, es redzēju filmu atonement, gaidīju un sagaidīju, raudāju. man patika. noskaņu filma. taisni šim gadalaikam piemērota. tikai varēja būt pelēkas, mākoņainas debesis. un krēslas stunda. uz tērbatas vai barona ielas. tad ir visskaistāk, ticiet man. kādreiz novērtējiet.
man jāraksta motivācijas vēstule. kā lai sevi motivē? precīzāk, nevis motiācijas vēstule, bet gan piemērotības apraksts. kur es stāstu, cik esmu fantastiska, izglītota, gudra un unikāla.
nevaru sūdzēties par zemu pašapziņu, dažreiz jāsūdzas par pārāk lielu pašpietiekamību, bet tādu vēstuli uzrakstīt nevaru. kaut iztiepies vai saraujies (akdievs, kas tas par izteicienu), nevaru. pašai rakstot šķebina, laikam jau pareizi ir: "ļoti kritiska pret sevi un citiem."
prrrr.... ko darīt? mandarīni garšo, visu dienu ēdu mandarīnus, bērnībā man teica, ka es pārvērtīšoties par mandarīnu. vismaz kaut kas garšīgs, ja jau jāpārvēršas. un pirkstu gali tagad tādi jocīgi, ar rūgtenu smaržu un arī garšu (jā, es tikko nolaiziju savu īkšķi). un mandarīni nemaz neasociējas ar ziemassvētkiem, tie asociējas ar to rūgteno garšu, kas paliek uz pirkstiem. kurš izdomāja, ka mandarīni un ziemassvētki ir neatdalāmas lietas? lai gan šodien ir pareizticīgo ziemassvētki...
pagājšreiz rakstīju kaut ko par blondīnēm un grāmatām, tas bija sen, bet es atceros. nezinu tik kāpēc rakstīju, tāpat kā šodien nezinu, kāpēc rakstu. tāda trula bezjēgas sajūta, it kā nekas, ko tu dari, nav vitāli svarīgs. bet ziniet, kad tu sāc domāt un runāt par kaut ko vitāli svarīgu, VISA saruna izjūk, goda vārds. kad tu pasaki kaut ko, tavuprāt, eksistenciālu un pierakstīšanas vērtu, neviens to neievēro un runā tālāk. pazūd vajadzība nē, vēlme pazūd, un sākas trulā bezjēga. trulā bezjēga. šaurā bezizeja. tas pats vien ir.
visi ārsti man saka ko sliktu. iesakiet, pie kāda ārsta aiziet, kurš man neteiks neko sliktu?
ķēmauši.
vēl joprojām tā rūgtenā garša. un tagad tā ir arī uz lūpām, un es nezinu kāpēc, jo mandarīnus taču nemizo ar lūpām. vēl viens tepat stāv, ļoti kārdinošā izskatā (nu, patiesībā nē), tā vien gaida, kad es to apēdīšu. bet ir arī divas serenādes konfektes un viena sulas glāze. tough choice.
rīt vērmaņdārzā būs sniegs? tāds, kur var samērcēt kājas un atstāt pēdas un tad aiziet? man patīk, kad salst deguns un asaro acis no aukstā vēja. bet vispār arī siltumam nav ne vainas. visam nav ne vainas. jo viss ir normāli un pieņemami.
es varētu būt ideāla sarunu vedēja! man patīk kompromisi.
gribu dziedāt.
starp citu, es redzēju filmu atonement, gaidīju un sagaidīju, raudāju. man patika. noskaņu filma. taisni šim gadalaikam piemērota. tikai varēja būt pelēkas, mākoņainas debesis. un krēslas stunda. uz tērbatas vai barona ielas. tad ir visskaistāk, ticiet man. kādreiz novērtējiet.