čīkstuļa pieraksti

uz papīra emocijas grūti izlikt. laikam bail, ka kāds izlasīs. lai gan šeit jau arī kāds lasīs, bet, dīvains mierinājums, es jūs nepazīstu. cerams.
tikko izlasīju, ko iepriekš esmu uzrakstījusi, un sajutos stulba. un tā vienmēr. tāpēc nevajag pārlasīt. vajag apziņas plūsmu, vajag sirreālismu. tikai raksti un raksti, neatraujot pildspalvu no papīra, jeb, šajā gadījumā, pirkstus no klaviatūras. un nevajag domāt, vajag tikai rakstīt to, kas galvā. sajūta tāda, it kā no indes atbrīvotos. visas stulbības un negācijas nāk caur pirkstiem ārā, vienalga, kam virsū, laikam jau, ka klaviatūrai, būs man negatīva klaviatūra. saka, ka nedrīkst apstāties, ja nezini, ko rakstīt, uzraksti burtu, un turpini. stulbi.
ssss, re, man arī nebija, ko rakstīt. un tad jāspiež backspace, jo pārāk daudz kļūdu iemetas šādi rakstot. apsolos, bieži šitā nedarīšu, būšu intelektuāla, rakstīšu eksistenciālas pārdomas, kas man patiesībā ĻOTI patīk. bet, ziniet, tikai šādā veidā var atbrīvoties. vienkārši rakstīt visu pēc kārtas, visu, ko gribas, nedomājot par to, kas būtu skaisti, kas izklausītos labi un gudri. tas ir kā dauzīt boksa maisu vai spēcīgi sist ar volejbola bumbu pa sienu, visu savu dusmu izsit tajā konkrētajā priekšmetā. šeit savu dusmu, savu pārdomu izraksti ārā. un man PATĪK!'
fffffff feini būtu izlasīt kādu labu grāmatu. tiešām labu. bet viss, ko iesāku, liekas stulbs. arī labu filmu patiktu noskatīties. tādu, ko tu noskaties un neaizmirsti. nevis tādu pārstrādes gabalu - iekšā, sagremo, ārā. gribās kaut ko stabilu, paliekošu, vērtīgu. kā [apstājos]
man tagad bija jādara pavisam kaut kas cits, man bija tik daudz laika izdarīt to, kas nepieciešams, to, ko vajag. bet tā vietā es runājos ar cilvēkiem, nodarbojos ar pašanalīzi un dzeru ledus tēju. kaut gan gribu kakao, gribu lasīt labu grāmatu vai noskatīties to sasodīti jēgpilno filmu, tikai vēl neesmu izdomājusi, kas tā tāda būs. palīgā???!!!
aiziesim uz teātri? kaut rīt!
jābrauc uz kūrortu, jāatpūšas 7 dienas, citiem tā šķiet idille, man arī, parakstoties uz šo ceļojumu, tā šķita idille, bet tagad, domājot par to, nevaru sevi iedomāties 7 dienas guļam pludmalē. it kā vajag atpūtu, jā, bet es daudz labprātāk esmu saspringtā darba procesā nevis kaut ko laiskojos un dzeru vienu kokteili pēc otra. tas arī, protams, ir feini, bet uz divām dienām, ne septiņām. tā taču var nomirt, var nomirt no pārlieku lielas atpūtas. bet labāk nomirt no pārpūles, ne atpūtas. jo stulbi nomirt no tā, kas tev labu it kā dara. bet es neesmu pārliecināta, ka laiskošanās nāks par labu mana garīgajam stāvoklim. šobrīd. varbūt vienīgi ādai. būs iedegums un visi tad domās, ka regulāri apmeklēju blondīņu tosteri, lai gan neesmu blondīne un solāriju arī apmeklēju reti. vairāk gan protams tāpēc, ka nav naudas. ja būtu nauda, varbūt būtu blondīne un solārijā gulētu ik dienas. tagad paliek vien grāmatas, teātris un pati sev. būtu daudz naudas, nebūtu manis laikam. būtu blondīne bez grāmatām.
bet dažreiz ienāk prātā doma, ka labāk būt blondīnei bez grāmatām. un tie nav nekādi stereotipi, vārdu blondīne lietoju kā īpašības vārdu, aprakstot tukkšu personību. jā, atvainojos, pakļaujos sabiedrības spiedienam, neapvainojieties, man ir draudzenes ar blondu matu krāsu. lai nu kā, labāk būt blondīnei bez grāmatām? varbūt tāpēc, ka tā ir vieglāk. jo grāmatas jau ir simbols. nejau čehovs, dostojevkis, selindžers un velnsviņsazinkas. varbūt vieglāk ir vienkārši neiedziļināties un nēsāt d&g feikus (vai arī īstos, ja ir nauda, tad īstos) un par nedēļas highlight uzskatīt essential apmeklējumu. iedomājieties, cik viegli tas ir? bet varbūt nav. es jau nezinu. jo neesmu bijusi blondīne bez grāmatām. bet gribētu pamēģināt.