urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes***autumn.seagulls@gmail.com*2016-02-26T06:53:26Z2016-02-26T06:53:26Zurn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:317722016-02-26T08:45:002016-02-26T08:45:002016-02-26T06:53:26Z2016-02-26T06:53:26ZMēs katrs nebeidzami kaut ko tomēr no dzīves gribam. Lai mūs saudzē, paši ne vienmēr saudzējot. Lai mums atļauj, paši ne vienmēr atļaujot - otram vienkārši būt, eksistēt. Lai mums pasniedz, pie tam jau pasniegto nepaturot prātā, jau alkstam kaut ko nākamo...<br /><br />Un, liekas, ka nesniedzošajiem vajadzētu saprast vienam otra nesniegšanu.<br /><br />Tā vietā, esmu iemācījusies būt par lavierētāju. Mazliet pieklusuma šur tur, mazliet gļēvuma, jā, mazliet parastas domu atslēgšanas. Iemanos. Jo teikt daudz ir par daudz. To pieredzu. Teikt pavisam neko arī nav īsti dabiski. Lavierēt. Apzinoties robežas. Mēģinot kaut kā notvert signālus, nojaust.<br /><br />[mirklīgi iešņāpts blociņā kaut kad janvārī]urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:314932016-01-11T10:45:002016-01-11T10:45:002016-01-11T08:46:59Z2016-01-11T08:46:59ZMazliet sirreāls skats. Naktī bija spēcīgs vējš. Pie mājas nogāztas priedes. Sunīts izskatījās tik mazs uz koku fona. Es jūtos kā līdzenums, iekšpus sevis, mierīga.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:307452015-11-30T20:52:002015-11-30T20:52:002016-01-11T08:48:03Z2016-01-11T08:48:03ZKino <a href="http://www.imdb.com/title/tt3013610/?ref_=nv_sr_1">"Mia Madre"</a> ir sāpīgi skaista filma, liega. Ar vairākām epizodēm, kas nonāk līdz apziņai palēnām. Tur nav asa sižeta vai fantastikas, kaislību, šausmu. Un tomēr, kādā savā veidā tās ir arī eksistenciālas šausmas (vārds izliekas skaļš, bet cits šobrīd neienāk prātā). Un paralēli, pakāpeniski, - pieņemšana. Margarita ir režisore un uzņem filmu, izvēlētais aktieris vienai no galvenajām lomām nespēj īsti atcerēties replikas, Margarita ir asa savos vārdos, ko velta filmēšanas grupai un reiz šie vārdi nāk atpakaļ, un ir laiks, arī tā palūkoties, arī piekrist, mēģināt būt maigākai. Margaritas māte palēnām, klusiņām izdziest, aziet no dzīves. Viņas māte ir bijusi skolotāja, ar skolotājas dvēseli, mazliet stingra, gaiša, daudz devusi, bet tagad... ir sagurusi. Un tas viss kopumā nāk pār Margaritu, viņai ir laiks... atlaist, vienlaikus paglabājot smaida iespējamību dzīvē. Un dzīve. Dzīve notiek. Margarita to redz, ka dzīve ir, un ir iespējas, viņa apjauš un zina, ka vēl būs turpinājums, saudzīgāk varbūt, cik iespējams. Jo nav jau tā, ka cilvēki ir mūžīgi, viss kādreiz mēdz paiet. Tāpēc varbūt pa laikam esošais vienkārši jānovērtē tā, kā tas ir. Arī šodien. Rītdien.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:303902015-11-27T07:02:002015-11-27T07:02:002016-01-11T08:54:36Z2016-01-11T08:54:36ZTas vienkārši notiek. Varu dažādi mēģināt izgrozīties, varu apzināties lietas, varu arvien mācīties, būt ceļā, visu laiku, nepārtraukti procesā, pa solim vien, pakāpeniski. Un vienlaikus vienmēr var sanākt arī kaut kas neveikli, kaut kas ne tā, pārsteidzīgi, cilvēciski kaut ko nespējot. Un tad ir šī te jau notiekošā neveikluma mācīšanās pieņemt. Esot tur, kur esmu. Redzot, ka dienas ātri satumst un ātri paskrien, pieredzot mirkļus, cik gaistoši, cik ātri dažreiz paiet nedēļas, nemanāmi, un citreiz, cik ilgi velkas stundas. Un tas viss kopumā. Ne tikai kāda viena no izpausmēm. Un kaut kur manī pa reizei iepīkstas arī mans ego, arī tas vēl, jo nav jau pavisam izzudis. Un - viss. Daudz tu vari un lāgiem neko nevari. Sadzīvo. Esi. Turpini būt. Stāvi tur nokaunējies vai stāvi tur paguris vai stāvi tur nezinošs, cilvēks, un pieņem. Un ir arī gaiši. Noteikti. Gaiši pat tajā, ja kļūdies, paklūpi, dzer vakarā un no rīta sāp sāns, ja apzinies, ka kaut kur vajadzētu darīt vairāk, nevari, zini, ka tā ir tā lieta, līdzīgi, kā vēl citas lietas, par kurām esi atbildīgs. Nevis slikts, nevis vainīgs, atbildīgs. Mācos.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:301202015-11-26T20:32:002015-11-26T20:32:002016-01-11T08:48:28Z2016-01-11T08:48:28ZNoskatījos Ksavjē Dolana filmu "<a href="http://www.satori.lv/raksts/8952/Liene_Linde/Luzeri_un_supervaroni">Māmiņa</a>". Īsti nesaprotu, kā nonācu līdz nodarbei - filmas skatīšanās, pēdējo mēnešu laikā nevienas filmas, un tad pēkšņi. Laikam jau filmas ir kas tāds, ko nevaru bieži. Seriāli aiziet ikdienā, bet filmas nozīmē tūlītēju noskaņu, un tad vai nu tūlītēji vai ar pārrāvumiem. "Māmiņa" mani nešokēja. Biju drīzāk gaidījusi, ka būs, iespējams, nepatīkami. Tā vietā bija daļēji apstiprinoši. Tas, ko jau dažreiz redzu, jūtu. Ne pilnībā, protams, kaut kādā ziņā vienkārši. Tas, ka dažreiz mēs saņemam to pašu, ko dodam citiem, un mums jādzīvo tālāk ar šo pieredzi, ka esam darījuši, ka esam saņēmuši. Visvairāk uzrunāja tieši filmas beigas, par kurām droši vien nevajag rakstīt (par to, kā filma beidzas). Beigu epizodes bija tieši tās, kuras paliks. Zinu, ka tā notiek arī dzīvē. Pieredzu. Ka, ja tu nevari, saproti, lūdzu, vismaz ar laiku, vismaz daļēji, ka arī citi nevar, un varbūt jūs nevarat atšķirīgas lietas, taču jūs tik un tā vieno savureiz nevarēšana. Un ar to viss nebeidzas, dzīve neaptājas. Ar to jādzīvo arī tālāk. Jādzīvo tikpat pilnestīgi, kā iespējams, kā arī iepriekš, ar pieredzēto savā apziņā. Un ir itin kā tāds neizskaistināts, tomēr apliecinošs izsauciens - Dzīvo! Un tu jau arī dzīvo. Tā tas jau ir, jau notiek.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:298062015-11-26T20:25:002015-11-26T20:25:002016-01-11T08:48:50Z2016-01-11T08:48:50ZDažos brīžos ir tāda sajūta, ka cilvēki var arī pačibēt no tavas dzīves, un tad ir pateicīguma izjūta tiem, kas joprojām ir, vai arī tiem, kas uzrodas un ar kuriem var pārmīt pa vārdam, kaut ko saklausīt, kaut ko pateikt, dzīvot kopumā ar šo labestības pieskārienu.<br /><br />Un tad dažreiz ir arī tā, ka sajūta: atliek par kaut ko pateikt vai nodomāt, ka diezin kā tas ir, ka man jau gan tā nav, kad, pēc īsāka vai garāka laika sprīža, atgadās kas līdzīgs un atrodos līdzīgā situācijā, par kuru pirms tam varbūt brīnījos.<br /><br />Jā, mēs pierodam. Vairāk vai mazāk, bet pierodam. Abpusēji, daudzpusēji. Visi pie kaut kā pierod. Un tā ir zināmā mērā atbildība. Vienlaikus arī šī fakta konstatācija nozīmē to, ka nāk apjausma par to, kā notiek, par to, kā var kādreiz gadīties. Un izeja nav vienmēr tajā, lai notiktu, kā es vēlos. Izeja ir tajā, ka spēju savureiz pabūt arī pati ar sevi, ka arī ar to dažkārt iemācos iztikt, ka nav tikai melns vai balts, tikai viena vai otra nokrāsa. Izeja ir iekšēja nevis ārēja. Mazliet ļaušanās sapņiem un iztēlei. Un vienlaikus tas nav tā, itin kā piespiežot dzīvi dot man, ko iegribu. Tā ir mazliet pasapņošana un ar to arī viss, nekā tāda dramatizēta un svilinoša. Jo sapnis par vienkāršību arī pats ir vienkāršs. Jo dzīvē jau notiek arī vēlamais, kopumā dzīvē, atgadās, un ir labi, kopumā - ir labi. Bet ne viss, ne visu laiku. Un arī tāpēc varbūt tiek novērtēts esošais.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:292492015-11-23T09:47:002015-11-23T09:47:002016-01-11T08:49:02Z2016-01-11T08:49:02Z"Vai es gaidu, kad sāksies mana īstā dzīve?<br />Ziniet, man ir četrdesmit gadu. (..) Īstā dzīve nekad nav pilnīga. Arī manējā. Tai, tāpat kā katram cilvekam, piemīt trūkumi. Neaizpildīti laukumi, kas izraisa sāpīgas ilgas. Šos laukumus aizpildu un izdzīvoju iztēlē. (..) Jā, un es spītīgi, nesatricināmi gaidu, ka šie sapņi varētu piepildīties tajā īstajā dzīvē, kas rakstāma bez pēdiņām. (..) Aizvien gaidu, ka ar mani notiks kas labs. Ka būs labāk."<br /><br />Avots: 17 jautājumi, kas sev jāuzdod katrai sievietei / Laura Dumbure // Santa, Nr.11 (2015), 25.lpp.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:291202015-11-23T09:41:002015-11-23T09:41:002016-01-11T08:49:18Z2016-01-11T08:49:18ZVai ir kaut kas tāds, par ko dzīvē nevarētu pateikt, ka dzīve vienkārši notiek un turpinās... Nezinu. Slimības, traģēdijas - jā! Bet ikdiena un sadzīve, tā tas vienkārši notiek.Tas nav uzreiz pasaules gals, kāds skatiens vai balss intonācija. Tas arī nav vienmēr personiski. Ir tā, kā ir. Un tas, ko varam - reaģēt pa savam, tā lai būtu iespējami harmoniskāk sevī. Novilkt kādu robežu. Nededzināt tiltus. Bet atļaut sev robežu, cik daudz pārdzīvojam, iesaistamies, uzņemamies, atbildam. Ne nepārtraukti, bet vismaz tad, kad tas tomēr iespējams - robežu novilkšana. Nepārmetot sev, citiem. Vienkārši apzinoties.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:288022015-11-23T09:34:002015-11-23T09:34:002016-01-11T08:52:07Z2016-01-11T08:52:07ZPārdzīvoju, ka neizdevās uzrakstīt rakstu. Pārdzīvoju, ka vārdi mani pametuši, ka viss beidzies, ka vairs nekad, šķietami, nefunkcionēšu derīgā veidā. Protams, tā ir drāma. Tā ir iestigšana. Jauni kārdinājumi jaunām drāmām. Iekšējās nekurienes vidu. Ar apziņu, ka esmu darījusi sliktu un tad savukārt nedarījusi vispār. Ar apziņu, ka visas dzīves laikā nespēšu to vērst par nebijušu. Ar to apziņu, ka nav laba šāda egocentriska eksistence. Ar to, ka es nemaz nevaru.<br /><br />Pārejošās lietas, mainīgās domas. Drīz ziema, 2015.gadu nomainīs nākamais gads. Viss rit savu gaitu.<br /><br />[rakstīts bloknotā septembrī]urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:272282015-04-30T12:02:002015-04-30T12:02:002015-04-30T09:07:23Z2015-04-30T09:07:23ZDažreiz, kad kaut kas mazliet, kad nekas liels, sajūta... ka eju vai apstājos, sanāk vai mazāk sanāk, atgādinu sev - pieņemu arī šo. Un viss, neko daudz vairāk. Sevis pieņemšana nav egoisms. Tas nav arī brīnumlīdzeklis, bet tas palīdz. Pa solim. Tāpat kā uztura paradumi, ar svaigēšanas ievirzi (ne 100% visu svaigu, bet mēreni, liekot akcentus). Pat mazliet savādi - pieņemt. Un tā nu, ikreiz ir kāda variācija, kāda atbilde uz jautājumu vai domu. Un vienkāršība.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:271222015-04-28T15:21:002015-04-28T15:21:002016-01-11T08:53:25Z2016-01-11T08:53:25ZDienā, kad devos uz slimnīcu (nekas liels), nodomāju, pārbraucot, zari būs izplaukuši, tā arī notika, un tas ir tikai skaisti. Jūtos labi par gandrīz katru nodzīvoto dienu.
<br><br>Izlasīju Sallas Simukas triloģijas trešo daļu "Melna kā ogle", kas no visām trim patika vislabāk. Tur bija mazliet tāda kā noslēdzošā, jēgpilnā sajūta. Lasot, daudz vairāk noskaidrojās par Lumiki vecāku izturēšanos un meitenes attiecībām ar Lieki, atklājās māsas noslēpums. Un vietvietām teksts likās vienkārši poētisks, kā mierinošs, par spīti arī mazliet nojaušamajai depresīvajai gaisotnei. Ja arī Sallas Simukas grāmatās nav klajšs pozitīvisms, kaut kas tāds gaišs tajās tomēr pavīd, cerīgs. Un nevajag jau daudz, patiesi. Kad par daudz pozitīvisma, arī tas var likt sajusties lasītājam kaut kā tā kā neriktīgi. Bet ar gadiem es arī arvien mazāk kautrējos no tā, kādas grāmatas galu galā man patīk, kāds apģērbs patīk, kādas filmas un kādi seriāli patīk, tāpat par to, kādi ir mani sejas vaibsti un auguma aprises. Tā tas vienkārši ir. Un tas nudien ir vienkārši. Tur nav nekādu apslēptu nozīmju, slepenu vēstījumu, nepiepildītu ilgu (reiz ir bijušas, taču ar gadiem absorbējas, asimilējos). Tā ir tikvien taustāmā, aptveramā realitāte. Un tajā ir daudz labu brīžu. Tā tas vienkārši ir - dzīve.
<br><br>Nākamā grāmata. Džeruša Abote (vēlāk iesaukusi sevi par Džūdiju) mita patversmē, līdz kāds labvēlis svešinieks, kuru viņa reiz iztālēm redzējusi tikai no mugurpuses (gara auguma - garkājtētiņš) attālināti paziņo, ka sponsorēs meitenes mācības koledžā, jo paredz viņai rakstnieces talantu (kādā stāstiņā viņa ar humoru aprakstījusi patversmes iedzīvi), par sekmju atskaites punktu, lūdzot Džerušai rakstīt viņam vēstules, piebilstot, ka uz tām gan neatbildēšot. Tā aizsākas Džīnas Vebsteres "Garkājtētiņš". Un mazo 191 lappušu beigās (1991.gada izdevums, "Balta" grāmatu apgāds) noslēdzas ar vienvienīgu, meitenes dzīvē pirmo reizi uzrakstītu pirmo mīlestības vēstuli. Katrā ziņā, tā ir pavisam miniatūra grāmatiņa, arī izmēru ziņā. Un ar autores ilustrācijām, kas humorpilni priecē. Un, jo vairāk iejutos grāmatas pasaulē, jo vairāk lasītais iepatikās, uzrunāja.
<br><br>"Nav jau tā, ka visvērtīgākais ir lielais, visvarenais prieks. Iegūt kaut ko lielu - nozīmē: veidot lielo, saliekot kopā sīko; varbūt esmu atradusi laimes noslēpumu atslēgu, un tas ir - <b>dzīvot tagadnē</b>. Nevis mūžīgi skumt par pagājušo jeb cerēt uz nākotni, bet pēc iespējas pilnīgi izmantot pašreizējo brīdi. (..)
Es izvēlēšos sev intensīvo dzīves stilu. Dzīvošu aktīvi katru sekundi, apzinādamās, ka dzīvoju īsti, kamēr dzīvoju tādā veidā. Vairums cilvēku nedzīvo, viņi tikai auļo uz priekšu kā sacīkstēs. Cenšas sasniegt kādu mērķi kaut kur talu pie horizonta, bet tā ir skriešana skriešanas dēļ, un, tā sakarsēti, viņi smagi elš un drīz vien, elpu zaudējuši, kļūst arī akli un vairs neredz to skaisto, mierīgo zemi, kurai viņi izauļo cauri, un tad pēkšņi pamana, ka paši kļuvuši veci, vārgi un vairs nav nekādas nozīmes, vai mērķi sasnieguši vai ne. Esmu nolēmusi atsēsties ceļa malā un sakrāt sev daudz sīku, mazu laimīšu, kaut arī nekad nekļūtu par ievērojamu autori." (Dž. Vebstere "Garkājtētiņš", 141.lpp.)
<br><br>Dāvana no draudzenes - Inese Mežoles dzejas izlase "tā maizīte - gabaliņu es laužu." Paldies! Gaiša, sirnīga! "Katram vārdam savi spārni" (37.lpp.) Visam, katram jau. <br>urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:266782015-04-13T11:11:002015-04-13T11:11:002015-04-13T08:14:21Z2015-04-13T08:14:21ZGaiši rūsgani citrondzeltenie kārklu zari uz tumšpelēkā vēl kailās aprīļa mežmalas fona. Sakrājušās nakts lietuslāses metāla sētas apmalē. Dažviet sākuši sazaļot stiebri brikšņos. Un pat, ja šodien nav saules, bet visu turpmāko nedēļu sola vēsu, ir pavasaris, gadaiku maiņa, tik harmoniska, ka jāpaveras apkārt un jāmīl dzīve (punkta nav)urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:264402015-04-07T11:36:002015-04-07T11:36:002015-04-07T08:38:23Z2015-04-07T08:38:23ZViss šis laiks ir bijis labs. Visi šie mēneši. Gadi.
<br><br>Šorīt atkal uz brīdi sajutu ierasto beziemesla nogurumu no visa, dzēru kafiju, noskatījos filmu <a href="http://www.imdb.com/title/tt3442006/?ref_=nv_sr_1">Cake (Daniel Barnz, 2014)</a> un vienlaikus apzinos, ka ir labi. Neskatoties uz daudzām lietām, pat ne uz to, ja nākamajā brīdī jāsāk šaubīties. Viss vienkārši ir un notiek. Arī ne tā, ka tā būtu padošanās. Drīzāk - atlaižu vaļā iedomas. Jā, iedomas joprojām pastāv, te tās ir, nekur nepazūd. Vienkārši vairs nepārdzīvoju tik ļoti, dažreiz pārdzīvoju, bet mazāk, jo zinu, ka tās ir tieši iedomas nevis realitāte. Viss notiek uz labu, pat, ja ir šie sagurumi un visādas domas, tik un tā. Un daudz skaistu brīžu. Un daudz labu iespēju.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:261652015-03-03T09:53:002015-03-03T09:53:002015-03-03T07:57:36Z2015-03-03T07:57:36ZIepriecinājumi: <br /><br />Pieauguša cilvēka izvēļu pilnajā dzīvē, iespēja veikt arī mazāk racionālas, bet iespriecinošas izvēles, piemēram: pierakstus rakstīt kladē tikai labās puses lappusēs un aptiekā iegādāties tādu klepus sīrupu, kas arī pēc garšas patīkams - garšīgs.<br /><br />Un šorīt brīdi skaisti snieg. Martā. Sniegpārslas.Anna Voskampa “Tūkstoš dāvanu. Uzdrīkstēšanās dzīvot pilnīgi tur, kur esi”urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:260472015-03-03T09:28:002015-03-03T09:28:002016-01-11T09:09:38Z2016-01-11T09:09:38Z<p style="margin-bottom: 0cm">&nbsp;&nbsp; “”Dāvanu saraksts”. Iesāku šo
srakstu. Pierakstu nevis dāvanas, ko vēlos, bet gan tās, kas man
jau ir.</p>&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp; 1. Rīta ēnas uz vecajiem grīdas
dēļiem<br>&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp; 2. Ievārījums ar kaudzi uz
grauzdiņa šķēles<br>&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp; 3. Zilā sīļa kliedziens egles
galotnē<br>&nbsp;&nbsp; Tas ir sākums, un es smaidu. Pati
nemaz nespēju noticēt, kā es smaidu. Tās taču ir pavisam
parastas lietas, un varbūt es pat nesaprotu, ka tās tiešām ir
dāvanas, iekams uzrakstu, un tad tās tieši tā izskatās. (..)
Šāda pierakstīšana – tā ir tāda kā... mīlestības
izritināšana.<br>&nbsp;&nbsp;&nbsp; Tā var derēt kā uzlieta.<br>&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp; 16. Floristu veikaliņa zaļo lapu
dzīvības smarža<br>&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp; 17. Viņa veco ceļu krakšķēšana<br>&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp; 18. Vējš, kas matos ienes apkārtējās
dabas smaržas<br>&nbsp;&nbsp; Un tad, kad visa māja jau guļ ciešā
miegā un vienīgi suns ārā mauriņā rej kā traks, lūkojoties uz
auksto, apaļo mēnesi, es domās pārskatu pirmās dienas sarakstu,
dažas no tūkstoš dāvanām. Atkal redzu dienas pieturas punktu, un
tie kļūst par miniatūru dzīves albumu. Šī saraksta rakstīšana
ļauj man justies... laimīgai. Augu dienu. Es tik tikko spēju
noticēt, ka to panāk šī plūstošā apziņas straume, upe, no
kuras dzeru un kurā veldzējos.” (48.-49.lpp.)
<p style="margin-bottom: 0cm">&nbsp;&nbsp; “Gribu iemācīties būt pateicīga,
neņemot vērā to, vai manas rokas ir pilnas vai tukšas.”
(51.lpp.)</p>
<p style="margin-bottom: 0cm">&nbsp;&nbsp; “Tieši pateicība vairo prieku un
padara jebkuru dzīvi nozīmīgu, un es alsktu pēc tā.” (52.lpp.)</p>
<p style="margin-bottom: 0cm">&nbsp;&nbsp; “Un, lai mācītos, vajadzīga
vingrināšanās – dažkārt apnicīga vingrināšanās.”
(59.lpp.)</p>
<p style="margin-bottom: 0cm">&nbsp;&nbsp;&nbsp; “Dažreiz es paņemu fotoaparātu,
un tas ir āmurs.</p>&nbsp;&nbsp; Objektīvs ir mana tinte, kameras acis
ir sensors, un pikseļi rāda attēlu. Ieslīdinu fotoaparātu
kabatā, tādu plānu “ziepjutrauku”, un tas ir vēl viens
paņēmiens, kā veidot hroniku, kā piespiest acis atvērties, kā
saņemt mirkli ar godbjīgu pateicību.” (60.lpp.)urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:256502015-02-22T12:37:002015-02-22T12:37:002015-02-22T10:40:03Z2015-02-22T10:40:03ZKoki gaiši rūsgani agrā pavasara saulē, retām vietām iepelēka sniega atlikumi.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:254272015-02-20T07:11:002015-02-20T07:11:002015-02-20T05:13:07Z2015-02-20T05:13:07ZNeko daudz nevajag. Nevar teikt, ka pavisam neko. Bet tik tiešām neko daudz. Nostrādāt maizes darba (jo vienkāršāku, jo labāk, vienkārši darīt) dienu, pārnākt, paēst, pastaigāties ar suni, paskatīties kaut ko, gulēt mierā. Iespēju brīvdienās kadreiz tikties ar draudzīgi noskaņotu sarunbiedru, aiziet uz kino, aizbraukt kādā mazliet garākā pastaigā.<br /><br />Viņa jautāja, vai es atceroties, kā mēs savureiz pētījām mākslas galeriju piedāvājumus, gājām ekspedīcijās. Vairāk jau tā bija viņas iniciatīva, kurai paretam atsaucos. Jā, tas bija skaisti. Nu vairs nav iekšā. Tikai vienkāršība.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:252982015-02-19T07:52:002015-02-19T07:52:002015-02-19T05:53:47Z2015-02-19T05:53:47Z- Kas veido autoru?
<br>- ... Ne tikai uzrakstītais un lasītājs, bet arī <u>lasītais</u>. Mūsdienās citreiz nesaprot, ka ir arī jālasa. Tā iespējams uzzināt, kā var rakstīt. Un citreiz, lasot, rodas iedvesma rakstīt, kaut arī uzrakstīts tiek pavisam kaut kas cits, par citu tematu un citādā stilā, bet ierosme nākusi no lasītā.
<br><br>(pašas vārdiem, dzejnieka un prozaista Aivara Eipura jeb Eduarda Aivara sacītais, 18.02.2015.)urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:247902015-02-19T07:45:002015-02-19T07:45:002015-02-19T05:46:07Z2015-02-19T05:46:07ZPelēkais. Namu rindas iepretim autobusa pieturai pasteļtoņos. Austiņās dziesmas no kādas uzietas izlases <i>Relax</i>.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:244482015-02-17T09:45:002015-02-17T09:45:002015-02-17T07:58:22Z2015-02-17T07:58:22ZLāgiem tik neparasti kaut kur braukt, un liekas, ka tik mājās nepaliek ieslēgta plīts vai nesāk tecēt ūdens kādas avārijas gadījumā. Protams, darbadienās tiek iets uz darbu un sanāk tāpat stundas prombūt. Bet aizbraucot ārpus mazpilsētas, liekas, ka tas ir lielāks notikums un var atgadīties arī lielāki starpatgadījumi. Jo visa iedzīve notiek ierasti rimti, bet brauciens kā lēciens nezināmajā. Pat ja tikai pazīstamo satikšana uz tējas tasi. Beigu galā viss tomēr nostabilizējas, gars pieņem kustību, vakarā iedegas ielu apgaismojums. Ir laba sajūta par visu kopumā, arī tāpēc, ka rimtums var atsākties.<br /><br />Kad autobuss brauc pāri tiltam, spīd neierasti spilgta ziemas saule (maigais februāris). Kāda vienkārša sieviete miera gados risina krustvārdu mīklas. Katrs tur gara modrību, kā māk. Man patīk tie, kas uztur gara modrību, nestresojot, tie, kas atklājuši šo spēju.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:241692015-02-11T10:15:002015-02-11T10:15:002015-02-11T08:20:00Z2015-02-11T08:20:00ZTieši šodien, uz mirkli, sailgojos pēc ziediem koku zaros. Tādiem pavasarīgiem. Aličas plūmju koku zarotnēs, baltiem, sīksīkiem, ar mazliet rozīgu pieskaņu, ziediņiem. Un zila debesjuma. Samērā drīz taču būs. Tas labi.<br /><br />Vēl mirklīgi ievēlējos, kaut varētu vismaz reizi mēnesī iet uz kādu kinofilmu un pēc tam ar kādu pārspriest tieši redzēto. Tas nav neiespējami. Tad jau dzīve ir laba. Jā.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:233122014-12-22T05:37:002014-12-22T05:37:002014-12-22T03:43:08Z2014-12-22T03:43:08ZViena no spēcīgākajām lietām, kas pietrūkst virtuālajā realitātē, ir iespēja iemūžināt iespaidus, paglabāt skaistas atmiņas. Iespējams, būtu vajadzīgs domāt par dizainu, bet nezinu, vai tas paglābtu, tomēr varbūt. <a href="https://fastrbooks.com/">Fastrbooks</a> ir tiešām laba aplikācija, biju pārsteigta, ka par samērā nieka mēneša vai ceturkšņa abonementu pieejamas vairākas jaunākās grāmatas. Tomēr, varbūt tas ir vecums, bet vakarā pārbraucot mājās, apguļos uz sāna, ieritinos segā, un izvēlos atvērt drukāto grāmatu kartonpapīra vākos. Jo vajadzīga noskaņa. Skaistā, labā, mīļā noskaņa, kas vienmēr pavada tekstu un tā noformējumu, ko satausta roka un prāts tad gluži nevilšus pierimst. Vienmēr priecājos, ka ir pieejamas grāmatas, vienmēr vēlos pie tām atgriezties, paturēt šo iespēju. Ielikt grāmatzīmi, nākamreiz atvērt un zināt, ka vēl atlicis lasīt tik un tik, apmēram puse vai mazāk, paskatīties lappušu kopskaitu, atkārtoti palasīt anotāciju uz aizmugurējā vāka. Paretam veikt pierakstus uz lappušu malām vai salikt līmlapiņas un pēc laika zināt, ka toreiz tas kaut ko nozīmēja. Grāmatas un grāmatplaukti ir viena no visjēgpilnākajām skaistajām lietām uz pasaules.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:232002014-12-17T22:45:002014-12-17T22:45:002015-03-01T19:36:15Z2015-03-01T19:36:15ZAtteikšanās šķiet vilinoša. Ideja. Tu ej pa ielu, un pretī sitas vējš vai lietus, vai sniegs. Uzspīd saule. Tu zini, ka ne vienmēr spēj atteikties, bet zini arī, ka pienāk brīdis, un tas notiek. Tu atsakies, piemēram, no tā, ka tev varētu būt taisnība. Tu atsakies no kādas piesātināšanās. No vēl kaut kā. Viss turpinās. Nekas nav tik vienreizēji neatkārtojami, nekas nav galēji vispār, nav tā, ka tu un tikai tu būtu kaut kā epicentrā, bet atgadās arī pārsteigumi, jo citādi mazinātos dzīvības garša. Tomēr. Atteikšanās ir tas, par ko mazliet sapņaini nodomāju. Ka, lai vai kas, atteikšanās ir paliekoša. Lai vai kā gadītos pieļaut kļūdas, lai kā liktos, ka kaut kas ir ne tā, tik un tā pastāv iespēja atteikties no kārtējā lepnuma kārdinājuma. Un spīd saule, spīd pār pielijušo ielu, kā šorīt. Un nekā tāda jau nav, tikai ikdiena. Priedes, egles, bērzi. Ielas, mašīnas, ēkas. Domas, fantāzijas, piestāšanas apziņas momentuzņēmumi.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:229532014-11-27T19:49:002014-11-27T19:49:002016-01-11T08:42:56Z2016-01-11T08:42:56ZReizēm liekas, ka neko vērienīgu vairs tiešām nevajag. Tas ir tā - ej un
uzņem pāris iedomāti poētiskas bildes, pie sevis priecājies pa mazam
gabaliņam. Un viss. Tas arī viss. Jo... ir labi. Neko daudz nevajag. Nevis tāpēc, ka pamatā ir vilšanās un vairs negribas. Nē. Kaut gan, pa
kādai vilšanās sajūtai jau arī piemeklē, protams. Bet ir labi tāpat
vien, tāpēc, ka ir labi, un viss. Varbūt tā ir kāda redzes mainība, kas
šobrīd liek būt tādos ieskatos. Ir pat mazliet pārsteigums. Jo bijis tik
ierasts žēloties un žēlot sevi. Tagad arī atgadās. Tomēr ir arī kāda
pārmaiņa. Tā, it kā būtu pieņemts lēmums, lai kādas sadzīves lietas arī notiktu, izbeigt
vienmēr justies sliktāk kā iespējams. To nevar apgalvot par ikkatru
situāciju. Drīzāk tas ir atvieglojums par to, ka vispār kaut kad
iespējams nejusties arvien sliktāk. Ka ir pāris mazās lietas, kas šķiet
patīkamas. Ka ir pāris cilvēki, ar kuriem var pārmīt pa vārdam. Ka ir iespējams
kādreiz pasmaidīt. Ka var doties pastaigās un vērties augšup - domās patverties.urn:lj:klab.lv:atom1:galotnes:226362014-11-15T17:34:002014-11-15T17:34:002014-11-15T15:43:55Z2014-11-15T15:43:55ZIr patiesi skumji reizēm. Ka cilvēkus, mani mēdz pārņemt tik liels nogurums, lai vairs nespētu atsaukties uz cilvēcību. Un ļoti gribētos patiesi mazliet vairāk pieaugt. Apzināties, ka tik tiešām mana dzīve nav visīpašākā un vissvarīgākā. Nevis, lai kaut ko pierādītu, apliecinātu, bet drīzāk, lai pamainītu reakciju virzību. Jo būtu tā kā laiks. Novērtēt esošo. Un pat tad, kad kaut kam <i>nav iekšā</i>, tik un tā piecelties un izdarīt kaut ko, ko vajag. Daudzreiz nesanāk. Tomēr. Ir kaut kas arī pašā domā kā tādā. Jo apkārt ir mīļi un cilvēciski skaisti cilvēki. Vīrietis, sieviete - cilvēki. Un kopumā dzīve - laiku pa laikam jāatzīst pats dzīves faktors. Vismaz sajūtu, ka vajag atzīt. Par spīti visam. Un tas arī viss. Nekā <i>tāda</i>, tikai pāris teikumi atnāca šovakar. Caur nogurumu, kas liekas bezgalīgs, bet nav taču. Un, iespējams, kaut pa reizei, tomēr kaut kas arī izdosies, vismaz daļēji, vismaz šis un tas no tā, par ko klusībā... tā vienkārši. Varbūt arī neizdosies, un neskaitāmas reizes neizdosies, bet tad kaut kad pienāks brīdis un izdosies...<br>