The world is mine .. !! [entries|friends|calendar]
gale

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[31 Jan 2012|09:37pm]
jeeeee! Beidzot es atkal esmu skapī tb skaipā :)
post comment

[30 Jan 2012|04:11pm]
Pēc idejas referenduma rezultātam jābūt pārliecinošam "PRET".
Mēs vispār visātrāk, saliedētāk un vienbalsīgāk protam apvienoties "PRET kādu/kaut ko".
post comment

[27 Jan 2012|04:07pm]
Pieļauju, ka šis joks jau ir ar garu bārdu, bet man jaunums:

http://translate.google.com/#en|ru|men%20are%20men%20and%20men%20should%20clean%20the%20house%0A
post comment

[26 Jan 2012|04:36pm]
Šķiet, ka nestāstīju - gada sākuma lielākā vilšanās man bija "AMIZANTS GADĪJUMS" Jaunajā Rīgas Teātrī.

Palasīju citu atsauksmes un varu piekrist tam, ka stāstiem kā tādiem jau nebija ne vainas, bet, tā kā lielākā daļa jau lasīti un dzirdēti, jutos vīlusies. Daudziņš vismaz nelika vilties aktierspēlē. Pārējie - viduvēji.

Jāpiekrīt:
1."Runājot par amatierismu — tas "Amizantā gadījumā" parādās vairākkārt. Tas ir mulsinošs šīs iz­rādes aspekts — kāpēc profesionālā teātrī, profesionāla režisora vadībā top izrāde, kas atsevišķos brīžos ir pašdarbības līmenī?"(c) Baiba Baltruka
2."Iekšējais jautājums pēc izrādes: nu, un?(c)Mihalina"

Pirmo reiz tā pēc izrādes JRT - sajūta, ka divas stundas sava laika esmu izniekojusi absolūti nelietderīgi.
post comment

[20 Jan 2012|05:06pm]
Jā, ar to bildēšanos tā ir.. Tu cilvēks dzīvo, ne skaists ne neglīts, bet nu tā - ar sevi mierā. Atliek tikai ļaut kādam ļaundarim ar fotoaparātu sevi iemūžināt un pēcāk aplūkot rezultātu. MĪ un ŽĒ! Gandrīz kā tajā jociņā - jāsien kotlete kaklā, lai vismaz suņi nāktu draudzēties.
Nu ja.. un tad vajag labu laiku, lai savu līdz ar zemi nolīdzināto pašvērtējumu atkal kaut cik atjaunotu.
Un tikai nevajag par to, ka izskatam nav nozīmes.
2 comments|post comment

[20 Jan 2012|01:59pm]
Nav jau viss tikai pelēks vai melns.
Dūda sāks iet valsts dārziņā un tika grupā pie "lielajiem" bērniem. Vismaz cerams viņai nebūs garlaicīgi.
Mazais rūķītis paliks tur kur bija, cerams neskums pēc māsas.
Patiesībā jau labi viss sanāca - mazajam bija laiks pierast pie pārējiem bērniņiem, kamēr māsa arī turpat vēl bija, tagad, kad visus tur jau labi pazīst, manuprāt, būs vieglāk, nekā tad, ja uzreiz viņu no mājām būtu vienu pašu atsevišķā dārziņā palaiduši.

Cīnos ar "Pārējo Eiropu" nu jau patiesībā vairs tikai principa pēc, pat necerot uz to, ka dabūšu to, kas man pienākas.
post comment

[19 Jan 2012|05:02pm]
[ mood | exhausted ]

Ai, visi tik gudri, tik lieliski, tik pūkaini, ka pat šķebina.
It kā pasaulē būtu 2i identiski cilvēki un 2as identiskas situācijas.
No malas mācīt vienmēr ir vieglāk. Ja kurpes Tev der, tad tās noteikti der arī visiem pārējiem, vai ne?
Ja mani absolūti nesatrauc viena veida problēmas, ar kurām tieku galā, nevienam pat neiepīkstoties, bet patiešām nomāc kas cits, par ko atļaujos pašausmināties, tad tajā pašā acumirklī uzradīsies kāds kurš norādīs uz neprasmi atrisināt sarežģījumus.. da i pa nopietniem sarežģījumiem tos pat nenosauks. Viss taču ir tik elementāri!

Sēžu ierakumos un vēroju.

post comment

Parakstos zem šī: [13 Jan 2012|01:43pm]
"Principā es neesmu māņticīgs, bet šodien man tiešām ir "piektdiena, trīspadsmitais"!"*

*kopēts no cibas lietotāja crash_and_burn
post comment

[20 Dec 2011|06:46pm]
Vot tagad es tiešām jūtos piečakarēta! Kāda man daļa gar pārējo Eiropu? Ja es kaut ko esmu nopelnījusi, tad esmu!
post comment

Dīvaina diena [20 Dec 2011|02:47pm]
Vispār - gribas izraudāties. Par visu, kas sakrājies. Tieši šobrīd kā reiz viss ir labi, taču šodienas tēma laikam ir "ja manis pēkšņi vairs nebūtu".
Ciba un mana ziņkārība vainīgas.

Darbīgā noskaņojuma nav. Ieradums un diendienā atstrādātās darbības un reakcijas. Algu par šodienu nopelnījusi būšu - nepieciešamais minimums tiek padarīts, bet bonusu par dienas laikā paveikto es sev nemaksātu.

Lieliskākais apgalvojums, kas šonedēļ izskanējis no manas mutes ir "Piektdiena kā jau Lielā piektdiena mums būs brīva.." lieki teikt, ka šī ilūzija sagruva vienlaicīgi ar atskārsmi par to ka Lielā piektdiena vairāk piederas pie Lieldienām, nevis Ziemassvētkiem. Jūtos smagi "apčakarēta" ar tik neticami īsām Ziemassvētku brīvdienām kā šogad.
post comment

Dienas vilšanās [25 Nov 2011|12:27pm]
[ mood | disappointed ]

Pesto šodien dīvainā kārtā nemaz negaršoja tā, kā tam jāgaršo.
Iespējams pie vainas tas, ka nesamaisīju burciņas saturu pirms lietošanas - varbūt kādas sastāvdaļas bija novākušās organizētā čupiņā, lai nomāktu pārējās garšas un pabojātu manas pusdienas.

post comment

[15 Sep 2011|02:08pm]
Jau trešo dienu blakus datoram novietota tējas krūze, kuras saturs tiek nemitīgi papildināts ar karstu zāļu tēju.
Vēl tikai 1,5 dienas līdz atvaļinājumam.
Slinkums jau no paša rīt ierāpies man klēpī sēž, šupo kājeles un neliekas ne zinis par darāmo darbu drūzmēšanos uz galda..

skat, skat kā tas laiks skrien - jau piecpadsmit pāri diviem! ..ai ai ai..
post comment

[02 Jun 2011|03:28pm]
[ mood | sleepy ]

Kādreiz ir tā, ka jau pēc pirmajām 30 komunikācijas sekundēm kāds nepatīk. Bez iemesla. Nepatīk un viss. Pēc pieredzes - ar laiku viedoklis nemainās. Var tikai iemācīties sadzīvot ar to, ka ir kā ir un mainīt neko nevar.

Man nepatīk. Neviens no tiem, kas te bija šodien man nepatīk. Šeit jau tā ir tieši par vienu tādu cilvēku par daudz. Par vienu tādu, kurā mani kaitina it viss. Kuram pietiek vienkārši ienākt telpā, lai tas jau buutu izdarīts neticami kaitinoši.

post comment

[27 May 2011|08:40pm]
[ mood | blank ]
[ music | Radiohead - Creep ]

Un nē, rīt es neiešu "mērīties ar krāniņiem".

post comment

Tūlīt - tūlīt..! [20 May 2011|11:06am]
[ mood | thoughtful ]

Secināju, ka daudzejādā ziņā visu laiku dzīvoju tādā kā "pagaidu režīmā".

Ir saraksts ar lietām, kas jāizdara vai jānokārto. Ir apņemšanās to izdarīt, tikai nav laika (vai pareizāk laikam - nav nepieciešamo prasmju un iemaņu, lai saplānotu un izbrīvētu laiku).

Katru reizi, kad es pārskatu šo sarakstu, es nezin kāpēc mierinu sevi ar domu "nekas, tūlīt jau TAS-UN-TAS būs padarīts, tad jau mierīgi varēs visu nokārtot". Parasti TAS-UN-TAS automātiski aizstājas ar citu TO-UN-TO, bet Sarksts tā arī paliek nemainīgs.

Ja es zinātu, ka tā arī nekad neizdarīšu visas tās sev svarīgās lietas (svarīgas, bet laikam jau ne pirmās nepieciešamības, ja reiz ilgstoši izdodas tās atlikt), vai vēl ļaunāk - ja es vairs pat necerētu, ka kādreiz tās paveikšu, es laikam būtu ļoti, loti nelaimīga.

Turpinot šo domu - nākotnē man varētu draudēt pusmūža krīze, ja pie secinājuma,ka tā arī nekad to visu nepaveikšu, es nonāktu savos 50 gados, kad vismaz puse mūža jau aizvadīta.

Apstāties un izbaudīt mirkli un dzīvot dzīvi, kāda tā ir, protams, ir labs ieteikums, taču nevar visu laiku stāvēt uz vietas.

Tā nu es dzīvoju un ticu tam, ka TŪLĪT-TŪLĪT jau būs vēl labāk.

post comment

TEST [19 May 2011|01:02pm]
[ mood | awake ]
[ music | Alexis Jordan – Happiness ]

Cenšos laboties. Citādi tiešām tikai sēžu ierakumos un citus novēroju.

Īsumā:

Bērni aug. Dūdiņa daudz ko prot uzrakstīt un ar prieku raksta. Ar lasīšanu neiet tik gludi, jo "es to nevaru mācēt izlasīt". Pa burtam nosaukt var visu, bet sakarīgi kopā salikt māk tikai vienkāršus vārdiņus. Nekas - viņai vēl diezgan laika, lai uzlabotu savas prasmes - skola tikai pēc 3 gadiem.
Mazākais cilvēciņš ir sācis runāt atsevišķus vārdiņus. Viņa galvenais dienas uzdevums ir visus kārtīgi samīļot un izdarīt pēc iespējas vairāk no neatļautā.

Mīļums pieskata abus mazos "Duracell" zaķīšus un paralēli mēģina pastrādāt.

Es sirgstu ar darbaholismu un vienkārši mīlu. Mīlu savus visdārgākos, mīlu savu darbu.. mīlu dzīvi.

Tik vienkārši. Un es pat nezinu, ko vēl pastāstīt.

Katru reizi, kad jau uzrakstu savu komentāru par kādu aktuālu vai ne tik aktuālu tēmu, izdzēšu to ar pamatojumu "bet kāda gan starpība, ko es domāju". Man ir savs viedoklis, bet kas gan mainīsies, ja es to darīšu zināmu citiem. Nav vēlēšanās ne aizstāvēt tā pareizību, ne atrast domubiedrus.

Varēu jau arī tīri "sporta" pēc atsākt iesaistīties diskusijās.. jā, šo opciju es vēl izskatīšu :)

1 comment|post comment

[18 May 2011|09:15am]
[ mood | disappointed ]
[ music | klusums ]

Šī rīta vilšanās: klusi Jūs visi esat! Klu-si-ņi..

Viss, kas notiek friendlistē ir izlasāms 2 minūšu laikā (pie nosacījuma, ka ciba tiek atvērta reizi dienā).

Vai, piemērm, Snorke nav pārlieku aizrāvusies ar darbu pēdējā laikā - jau vairākas dienas ne ziņas, ne miņas?

Atliek vien izdzert kafiju un ierakties darbos..

1 comment|post comment

Nolemts (punkts) [01 Sep 2010|11:21am]
[ mood | awake ]
[ music | Example - Kickstarts ]

Matus ar krāsām es vairs nekrāsošu. Maksimums - tonēšu ar krāsojošiem šampūniem (un arī tikai tāpēc, lai pakāpeniski no melnajiem pārietu uz maniem "Latvijas pelēkajiem").

post comment

Nostaļģija [31 Aug 2010|04:56pm]
[ music | Put Your Lights On - Santana f/ Everlast ]

Un šodien es stādāju tikai līdz 17.00 un ne minūti ilgāk.
Saulīte un rudens sākums sauc.
Savu rudeni es sajutu šorīt. Tādu skaistu, svaigu un saulainu. Tādu, kādu es to atceros pirms desmit (nespēju noticēt, ka jau tik daudz!!!) gadiem.
Es braukšu mājās pie saviem VisVisVislieliskākajiem un mīļākajiem.
Pa ceļam jānopērk piparmētru un liepziedu tēja.
Jāsaģērbjas silti un ēri un jādodas baudīt...
...un, kad atnāksim atpakaļ, izcepsim biezpiena sacepumu.

1 comment|post comment

Dzīves kārtošana [31 Aug 2010|02:19pm]
[ music | klusums parastais ]

Vāveres ritenis. Sajūta, ka vajadzētu nedaudz, tikai nedaudz izkāpt no tā visa ārā un paraudzīties no malas. No malas vienmēr ir vieglāk. Labāka pārredzamība. Vajadzētu visu salikt pa plauktiņiem. Uzrakstīt un sakārtot. Tā lai var atķeksēt izdarīto un panākt vēlamo.

post comment

navigation
[ viewing | 20 entries back ]
[ go | earlier/later ]