|
Secināju, ka daudzejādā ziņā visu laiku dzīvoju tādā kā "pagaidu režīmā".
Ir saraksts ar lietām, kas jāizdara vai jānokārto. Ir apņemšanās to izdarīt, tikai nav laika (vai pareizāk laikam - nav nepieciešamo prasmju un iemaņu, lai saplānotu un izbrīvētu laiku).
Katru reizi, kad es pārskatu šo sarakstu, es nezin kāpēc mierinu sevi ar domu "nekas, tūlīt jau TAS-UN-TAS būs padarīts, tad jau mierīgi varēs visu nokārtot". Parasti TAS-UN-TAS automātiski aizstājas ar citu TO-UN-TO, bet Sarksts tā arī paliek nemainīgs.
Ja es zinātu, ka tā arī nekad neizdarīšu visas tās sev svarīgās lietas (svarīgas, bet laikam jau ne pirmās nepieciešamības, ja reiz ilgstoši izdodas tās atlikt), vai vēl ļaunāk - ja es vairs pat necerētu, ka kādreiz tās paveikšu, es laikam būtu ļoti, loti nelaimīga.
Turpinot šo domu - nākotnē man varētu draudēt pusmūža krīze, ja pie secinājuma,ka tā arī nekad to visu nepaveikšu, es nonāktu savos 50 gados, kad vismaz puse mūža jau aizvadīta.
Apstāties un izbaudīt mirkli un dzīvot dzīvi, kāda tā ir, protams, ir labs ieteikums, taču nevar visu laiku stāvēt uz vietas.
Tā nu es dzīvoju un ticu tam, ka TŪLĪT-TŪLĪT jau būs vēl labāk.
|