| TEST |
[19 May 2011|01:02pm] |
| [ |
mood |
| |
awake |
] |
| [ |
music |
| |
Alexis Jordan – Happiness |
] |
Cenšos laboties. Citādi tiešām tikai sēžu ierakumos un citus novēroju.
Īsumā:
Bērni aug. Dūdiņa daudz ko prot uzrakstīt un ar prieku raksta. Ar lasīšanu neiet tik gludi, jo "es to nevaru mācēt izlasīt". Pa burtam nosaukt var visu, bet sakarīgi kopā salikt māk tikai vienkāršus vārdiņus. Nekas - viņai vēl diezgan laika, lai uzlabotu savas prasmes - skola tikai pēc 3 gadiem.
Mazākais cilvēciņš ir sācis runāt atsevišķus vārdiņus. Viņa galvenais dienas uzdevums ir visus kārtīgi samīļot un izdarīt pēc iespējas vairāk no neatļautā.
Mīļums pieskata abus mazos "Duracell" zaķīšus un paralēli mēģina pastrādāt.
Es sirgstu ar darbaholismu un vienkārši mīlu. Mīlu savus visdārgākos, mīlu savu darbu.. mīlu dzīvi.
Tik vienkārši. Un es pat nezinu, ko vēl pastāstīt.
Katru reizi, kad jau uzrakstu savu komentāru par kādu aktuālu vai ne tik aktuālu tēmu, izdzēšu to ar pamatojumu "bet kāda gan starpība, ko es domāju". Man ir savs viedoklis, bet kas gan mainīsies, ja es to darīšu zināmu citiem. Nav vēlēšanās ne aizstāvēt tā pareizību, ne atrast domubiedrus.
Varēu jau arī tīri "sporta" pēc atsākt iesaistīties diskusijās.. jā, šo opciju es vēl izskatīšu :)
|
|