|
sienā izdevās metistikulāri, bet galvenais varonis izbeidza sienas, tās rīgas sienas, kas no akmens, kam ķieģelis apkārt, tās sienas kailās ar skursteni un vadiem es biju tajā rīgā pie draugiem pie radu draugiem pie krūzēm ar karstu tēju ar visādām maizītēm. mēs sēdējām uz balkoniem virtuvēs piepīpētās lodāmura istabās ar aparatūru un presi un darījām sarunas un runājām par aparātu prātu un mums bija alus un tukšas bundžas un mēs sēdējām līdz rītam visu dienu izgājām ārā pēc provīzijas nācām atpakaļ karājāmies kokos man tas viss jāizstāsta, mēs bijām īsti draugi bez pienākumiem un apvainojumiem. mēs draudzējāmies mūžīgi visu garo ielu kopsummas garumā un darījām to ar prieku. es braucu uz juglu ar tramvaju un skaitīju bruģi kā mašīnas uzņem ātrumu pa bruģi un tad atkal atpakaļ pie draugiem uz rīgas dzīvokļiem aizaugušiem un piedzērušies draugi un darīja to pārkrāmētās istabās ar aparatūru un mēbelēm un mikrofoniem un lentām platēm kasetēm. mēs klausījāmies mūziku un istabas augi auga aiz loga bija saule tad ziema tad vasara gadalaiki pagāja un mēs tikai klausījām ies mūziku. istabas pieputēja mēs sēdējām un ēdām un dzērām un pīpējām un apputējām, tad nāca pavasaris un mēs bāli gājām pie ūdens mirkli paņēmām sauli un izklīdām un darījām to zālē uz kokiem kokos uz jumtiem pāri visai rīgai redzēt laisties sakvojāžā tādi man lieliski draugi dzīvo jūrā и тогда пришла весна и насиловала наши ноздри |