| 12:40a |
> Kad esi palicis pavisam viens, jāizdzīvo ņaudētāja periods.
> Nomācoši, ka neviena nav. Pilnīgi viens nespēju normāli funkcionēt,
> diemžēl esmu vārgs. Vajag kādu kaut kur, kas vismaz dzird un kam nav
> gluži vienalga. Šobrīd ir sajūta, ka laimīgs nebūšu nekad, biezs
> melnās krāsas slānis ap mani. Siltākā periodā būtu aizbraucis uz
> jūras malu, parasti jūra mani dziedina. Var arī uz baznīcu. Nejūtos
> vajadzīgs un piederīgs.
> Man nav neviena, kam uzrakstīt vēstuli, kļuvis lieks, un ar to man ir
> jāsadzīvo. Jāsamierinās. Jānomierinās.
> Zinu, zinu, jāsaņemas, pašam jābūt pozitīvam un atvērtam,
> jāpiedāvā sava roka tiem, kam tā nepieciešama, jāatver acis, jo ir
> iespējamība, ka neskatos pareizā virzienā, jātic, jākoncentrējas
> uz labo, nedomāt par slikto, neļauties negācijām, nekrist zaimu akā
> aizvien dziļāk, tiekties uz siltumu, mēģināt aizsniegt sauli,
> tāpēc staigāt uz pirkstgaliem, lai nesamītu kukaiņus, lai nesamītu
> sirdis, nesmieties par smaidiem, nesmieties par asarām, neļauties
> raudāšanai, priecāties, ka kādam kaut kas izdodas, priecāties, ka ir
> vēl draugi, ticēt, ka dzīve turpinās, ticēt, ka esi spējīgs būt
> priecīgs. Pagaidām nevaru. |