| 11:43p |
iedzēru alu, tas noteikti neuzlaboja manu dzīves kvalitāti, lai gan alkoholisku reibumu es gribēju, reibumu ieguvu un letarģisku sajūtu arīdzan, un skaidru apziņu par to, ka es ļauju visam plūst - izplūst caur mani vai arī ļauju, lai garām plūst, man galīgi nav cīņas spars vai kaut kāds spīts, ja nu vienīgi attiecībā uz kādu mācību vai tml. darbu man ir spars, uz pārējo - bezspars, man liekas, ka es pat necīnītos, ja būtu dikti slims, ja neviens neiedrošinātu, mierīgi nāvē slīgtu un slīktu, bet var jau būt, ka dzīvības instinkts būtu spēcīgāks, nezinu, es varētu būt pasaku rūķītis - sēdēt kādas ūdens tilpnes malā un skatīties kā aizpeld kuģi, kā aiziet dzīve it kā nekas uz mani neattiektos, iespējams, ja man būtu kāds mīļcilvēks vai bērns, tad būtu citādāk, bet tagad man šķiet, ka nekas, ka pilnīgi nekas uz mani neattiecas, bet neattiecas jau arī
es esmu te, bet visi citi - tur |