❊Savas dzīves laikā esmu bijusi divas reizes tuvu nāvei. Pirmo reizi 11 gadu vecumā slīkstot jūrā un lēnām zaudējot samaņu zem jūras spēcīgajiem viļniem. Kā tagad atceros, kā atgūstot daudz mazs samaņu ieraudzīju kā puisis, kurš bija vecāks par mani, nesa mani uz rokām atpakaļ uz krastu. Kad biju atguvusi salīdzinoši normālu elpošanas ritmu, izvilku no somas spogulīti un ieraudzīju tajā dzīvu līķi ar galīgi zilām lūpām un bālu seju, kā baltu lapu. Otrā reize bija, kad braucot alkohola reibumā ar salīdzinoši lielu ātrumu es ietriecos kokā un arī zaudēju samaņu. Kad pamodos uz pāris minutēm biju zaudējusi redzi.
Pēdējā laikā, bieži domāju par pašnāvību, prātam pārskrien pāri vairākas iespējas, kā es to varētu izdarīt...Nolecot no augstas vietas, pakaroties, sazāļojot sevi, pārgriežot vēnas. Ja agrāk man sķita, ka sevis sazāļošana ir vislabākais variants, jo sķiet, ka tas ir visvieglākais variants, tad tagad sķiet, ka vislabākais variants būtu vēnu pārgriešana...tādā veidā es vismazs pirms nāves sajustu spēcīgu eiforijas sajūtu, kuru es tik ļoti izmisīgi kāroju.
S.B
Klausos! ♪: |
A Perfect Circle- Vanishing |
