JŪS

... Šausmīgs kliedziens griež klusumu. Pulkstens rāda divus naktī. Jūs pieceļaties, un nolādot visu uz pasaules, ejat uz virtuvi padzert. Kliedziens atkārtojas, un Jūs paskataties pa logu. Ārā ir tāda nakts, ka labi dzirdama sienāža čirkstēšana. Jūs noguris skataties tumsā, mēģinot kaut ko izšķirt. Neko, izņemot šūpojošos lampu nevar redzēt.

Jūs padzeraties un nolemjat vēlreiz paskatīties pa logu. Lampa ir izdzisusi un valda pilnīga tumsa. Pēkšņi Jūs paskataties uz savu atspulgu. Kas tas? Jūs skaidri saredzat kādu aiz sevis. Nepazīstamais ir pagriezies ar muguru pret Jums. Viņš ir mētelī un cepurē, nedaudz sakumpis. Sirmie mati brīvi krīt uz pleciem. Jūs strauji apgriežaties, bet neviena, izņemot Jūs pašu, virtuvē nav. Vēlreiz ieskatoties atspulgā, Jūs pārliecinaties, ka neviena aizmugurē nav, bet pēkšņi kāds sagrābj Jūs ar aukstu roku aiz elkoņa. Atlecot malā, Jūs ar galvu izsitat logu. Izmisīgs kliedziens atkal griež klusumu. Un maigā stikla skaņa, tam krītot uz citu palodzēm, pabeidz notikumus.

Jūs izberžat asinis, aizlipinājušas acis, un ejat uz vannas istabu. Atvēsinājis asins starumītes Jūs meklējat tumsā slēdzi. Bet... tā vietā ir caurums, un roka brīvi iegrimst tajā. No asins zaudējuma Jūs lēnām saļimstat...

[...]

Atjēdzies, Jūs nodzenat no sevis milzīgu žurku, kura ir jau tikusi līdz aknām. Sāpes Jūs nejūtat, bet visu to ieraugot, pusdienas izrādās ārā. Ar grūtībām sasniedzis telefonu, Jūs paceļat klausuli un trīcošiem pirkstiem skaraties podziņām. Vada otrā galā dzirdami apspiesti, rīstošies čuksti: "IHHA ZHAIJU, JHEIDU!" Jūs atkal zaudējat samaņu.

Atkal atjēdzies, Jūs ejat, pareizāk sakot, rāpojat uz guļamistabu. Jūsu gultā, kā arī jāgaida, jau kaut kas guļ, cieši sasegts. Piekļuvis tuvāk, Jūs dusmās noraujat segu... Svešais ir apģērbts Jūsu labākajā kostīmā, uz tā... Ak Dievs, tas... DIEVS, tas taču esat Jūs! Seja ir pelēka. Smagie plakstiņi ir cieši aizvēruši acis. Pēkšņi tie uztūkst, no to apakšas iztek kaut kāda smirdīga putra. Šajā momentā mazliet sašķiebtās lūpas savelkas smaidā, atklājot zelta priekšējos zobus. Plakstiņi strauji atveras. Uz Jums "skatās" tukšie acu dobumi. Un kaut kā pēc Jūs nespējat atrauties no šī "skatiena". Jūs velk ieskatīties tur, iekšā, bet acumirklī mironis pieceļas, viņa rokas saķer Jūs aiz kakla un sāk žņaugt. Bet Jūs par brīnumu, aizsniedzaties līdz ģirai, kas guļ uz grīdas, un triecat ar to mironim pa galvaskausu. Rokas lēnām atlaižas. Pārvarot vājumu Jums izdotas izmest viņu pa logu. Tad Jūs, zaudējot samaņu, krītat. Bet durvju zvans liek Jums atkal atjēgties.

Pulkstenis rāda pus septiņus no rīta. "Fu," - Jūs nopūšaties, - "paldies Dievam, tas bija sapnis". Bet pēkšņi kautkas sāk durt aknās. Arī galva burtiski šķeļas daļās. Pēc kāda laika noguruma sajūta pazuda no kājām. Jūs pat sajutāties modrs. Piecēlies un pabrokastojis, Jūs jau gatavojaties iet uz darbu, bet, izejot koridorā, Jūs neveikli paslīdat un krītat ar seju uz paklāja, bet pieceļoties redzat, ka tas viss ir izrotāts ar dīvainu rakstu no izritinātām žurkas zarnām, ar kuru naktī rotaļājies kaķis. Pats neģēlis guļ, aizrijies ar žurkas kaulu. Neglaimojoši atsaucies par kaķa raksturu, Jūs ejat uz vannas istabu noskalot notašķīto seju. Satiekoties ar sevi spogulī, Jūs neatrodat sev uz galvas kaut ko pierastu. Par šo pierasto izrādās galvaskausa augšpuse, tās vietā nekaunīgi grumbojas smadzenes, no pārdomām gļotaini sulojoties.

"Cepuri jāuzliek, smird", - smadzenes saka. Jūs uzslavējat tās par apdomību un gribat noglāstīt, bet laikā atraujat roku, un uzdzenat galvā ausaini līdz pat ausīm. Tā, var iet.Bet izejot uz ielas, Jūs ar šausmām pamanat, ka no ausīm kaut kas neapturami lien ārā.