|
10. Okt 2006|20:53 |
Lieli, pelēki, dīvaini saliekti spārni, kā lakats ar atirušām malām, iegādāts par lētu naudiņu izpārdošanā, dubļos samērcēts, tagad žāvējas uz veļas auklas. žēlums par noklīdušiem kucēniem, putniem ar salauztiem spārniem un maziem kaķēniem, ko var ietilpināt vienā plaukstā, nav nekāds attaisnojums.
laikam pārāk šerpi esmu uzstādījusi tos visus : es gribu! un tagad tikpat šerpi man kāds piespēlē visu to ko nevēlos. un smieklīgi, bet es to ņemu, jo dod taču. ieliek tieši rokā, ar karotīti aizstūķē aiz vaiga un noglauda galviņu. labs bērns. jauks bērns. saskumis bērns, jo darīs to, kur viņa dvēseles kripatas netiks tā paīstam iestādītas. spītīgs bērns, jo darīs to par spīti citiem. sacensība. negrib jau neviens būt sliktāks kā citi, pat ne savādāks.
man patīk viegli iet, viegli darīt, arī viegli dabūt. taču pēc tam seko jautājums, vai nav par vieglu? nu kur tad ir tā cīņa, tas action? šīs vieglās, tik vieglās lietas viltīgi tevi iesūc un sasien tavus sapņus lielā kamolā, no kura uzada sev ziemas kamzolīti sliktiem laikiem. tādiem laikiem, kad tu sāc dumpoties un vēlies mukt prom, bet tās tik sauc - nu paskaties, paskaties tač, redz kur ir tavi sapņi, tepat man mugurā! tu skaties un nespēj nepiekrist, ka tie /sapņi/ tik ļoti piestāv tām, ka aizmirstas, kas sapņa būtība ir to piepildīt un izdzīvot, nevis katru dienu valkāt, līdz tas izvalkājas gluži caurs,,, |
|