|
30. Aug 2006|02:14 |
sasodīts!
atkal nelabums.
nu nejūtos es labi,
nejūtos tur nekāda forshā, laimīgā, interesantā būtne, kurai būtu lemts atrast savu vietu uz pasaules. un pat ja tāda ir, tā ir maza pelēka un nožēlojama - es zinu. es pat nejūtos "normāli" nu tā, lai varētu iztikt, vienīgais, ko atkal spēju iedomāties; ka man riebj viss, kas saistīts ar manu dzīvi, šo brīdi it īpaši un vēl vairāk ar mani kā personu,
man riebj kā es izskatos un uzvedos,
un dikti maz mīlu sevi.
Vajadzētu katru mīļu dienu sev desmitām reižu atgādināt :
" Es esmu skaists un tādēļ man veiksies",
kā to dara kāds mans paziņa. Varbūt tas spēs saglābt kaut druskas no manas izzūdošās pašpārliecinātības, ak! bet es aizmirsu, man tak tāda nekad nav bijusi, ne kripatas.
sasodīts!
man aizvien nav darbs, esmu lielisks bezdarbnieks ar kaut kādu sūda maģistra grādu, kuru nemāku nekur iebāzt un pielietot,,,
Dzīve ir ļauna jau savā būtībā un es esmu vienkārši apburoša lūzere,,,
Tas taču ir tik naivi-bērnišķīgi pateikt; man riebj viss, gandrīz kā spītā iekliegties :
" Es šito neēdīšu!"
un notraukt ar roku visus pusdienu šķīvjus, galda piederumus, galdautu zemē, saplēšot tos, izmētājot ēdiena un trauku lauskas pa virtuves grīdu, nemaz nepadomājot, ka pašam vien to visu vajadzēs satīrīt,,,
bet vajadzēs,
o, jā |
|