|
10. Jul 2006|20:59 |
Visi caurumi manā ķermenī ir pilni ar skudrām. Tās rāpo, taustās ar savām kājām un ik pa brīdim iekožas un ilgi neatlaižas, radot nepārtrauktas, smeldzīgas sāpes.
Visi caurumi manā ķermenī ir pilni ar smiltīm. Līdz malām. Tās beržas un graužas manā ādā, to sakairinot līdz bejēdzībai jutīgu. Pie niecīgākās kustības tās sāk birt, un kur vien eju aiz manis paliek smilšu kaudzītes.
Mana gļotāda ir saplosīta ļerpatās un paies kāds laiciņš līdz tā pilnībā atjaunosies.
Apguļos vannā ar aukstu ūdeni, izskaloju visas smiltis un aļģes no matiem. Vannas dibens pārklājas ar plānu smilšu kārtiņu un ūdens saduļķojas. Noskaloju sāļumu no savas ādas, atdodot to visu ūdenim. Pieveru acis un izmisīgi mēģinu attcerēties sevi guļam jūrā kaut kur pie Kolkas,,,
|
|