|
1. Jul 2006|00:43 |
sāku justies izmesta, izjaukta, nevarīga. vajadzētu kādu, kas uzliktu roku uz pleca un pagrūstu kādā no virzieniem, kurā tad es inerces dēļ, vēl kādu laiciņu kustēšos.
bet rokas nav.
varētu iztikt arī koku, ja ar to mani tā kārtīgi pabikstītu, arī varētu kaut kur iegrūst/pagrūst un nebūtu jāķēpā plaukstas.
vēl jau noteikti ir daudz veidi, kā varētu mani iekustināt, bet tā vien šķiet, ka tie visi ietver kāda arēja spēka/cēloņa esamību, jo mani iekšējie mehānismi ir galīgi apjukuši, atsperītes iztaipījušās un zobrati saķepuši. plaukstas guļ klēpī un galva tāda kā smaga liekas. nedaudz bail, ka varētu arī neatrasties tā iekšējā vēlme, kas spētu visu iekustināt un virzīt pareizaja virzienā.
man tik vajag spēt un varēt sevi iekustināt, ierakties dziļi, dziļi iekšā, sameklēt to patiesāko vēlmi un apjaust savas spēju rezerves un viss atkal darbosies, tikšķēs un dūcinās.
bet pagaidām nav nekā, nekā vairāk par mūžīgajām šaubām, nedrošību un bailīgumu,,, |
|