|
3. Jun 2006|21:07 |
Shodien izlīdu ārā no istabas papriecāties par it kā vasaru, zilajām debesīm un zaļo zāli. Sēdēju uz terases malas, šūpoju kājas, kaut ko lasīju, ķēpāju, pierakstīju.
Visu laiku galvā aizvien skan tikai viens uzmācīgs vārds -raksti! Visas citas domas un darbības jau ir noreducētas līdz pēdējam, atstājot tik dažas, kas tad ir izcili sinhronizētas un pakārtotas nu tam - tam vienīgajam vārdam.
Un kamēr es sēdēju, saule mani smejoties nodirsa un tā pamatīgi - no visas sirds, atstājot kaudzi ar raibumiem uz sejas:
Hei ir taču jau vasara!
Tev nebūs izdzīvot šajā vasarā bez vasarsraibumiem!
|
|
|
|