|
27. Apr 2006|12:07 |
Dažreiz ir tāda sajūta - it kā es būtu dakšiņa, taču to pati nemaz nezinu, un citi to zin vēl mazāk. Būtu es dakšiņa, un apzinātos to, tad arī zinātu, kā sevi pielietot; durtos ēdienā un liktos mutē, ļautu citiem sevi ņemt rokās un biedrotos ar citiem galda piederumiem. Bet es nezinu, vai esmu dakšiņa. Varbūt es esmu adata, jo jūtu pastiprinātu vēlmi kaut kur iedurties? Un tad muļķa dakšiņa duras audumā, jo adatas tak tā dara, bet cauri tad netiek, iestrēgst, salokās un saprot, ka nav labi, ka viņa tomēr nav adata. Bet, ka viņa ir dakšiņa, viņa aizvien vēl nezin. Viņai aizvien paliek vesela virkne varbūtību, kas viņa varētu būt,,,
Un dakšiņa atkal jautā sev: ”Kad es beidzot sapratīšu ko ar sevi var darīt un kā pielietot?”
Muļķa dakšiņa,,, |
|