|
22. Apr 2006|21:08 |
Nu kā tas ir; ka tu zini, ka tev tik daudz kas ir jāizdara un pēc iespējas ātrāk. Tu apzinīgi sēdi un lasi, un draugus, kas grib nākt ciemos vai ko citu padarīt, pieklājīgi atraidi, jo tev tachu ir daudz kas darāms. Un tad pēkšņi saproti, ka tāpat neko prātīgu nevari padarīt, jo uznākusi nepārvarama vēlme ar kādu parunāties, padzert tēju, vai vienkārši tāpat būtu forshi, ja tu viens pats nesēdētu savā istabā.
Bet varbūt man uznācis slinkums un negribas pavadīt vakaru tulkojot kārtējo publikāciju, bet pat apzinoties savu slinkotvēlmi, parunāšanās vēlme nu nekādi nemazinās,,, |
|