|
18. Jan 2006|23:16 |
Manas cerības kā trausla, filigrāna, smalki gravēta ledus statuja, kas nemaz ne tik nejauša garāmgājēja sašūpota, sabirza uz grīdas, sašķīstot tūkstošiem sīkās ledus šķembās un gaisā paceļoties ledus kristālu miglai.
Un manas asaras, apraudot savas sašķaidītās cerības, nesasniedzot zemi, sasala pusceļā un ar smalku tinkšķi sašķīda atsitoties pret grīdu un iejūkot lausku mudžeklī.
Un es sapratu, ka raudāt jau nav jēgas, jo visur valda nežēlīgais aukstums un vienaldzība,,, |
|