|
11. Jan 2006|01:07 |
Šodien domāju par neironiem.
Par tām šūniņām, kas izsvaidītas par mūsu ķermeni, un sakopojušās tādos morfoloģiskos veidojumos kā nervu škiedras, muguras un galvas smadzenes. Man patīk to forma, tāda spuraina, nedaudz zvaigžņveidīga, ar daudziem izaugumiem- lielākiem- aksoniem un mazākiem - dendrītiem. Tiem nekad nav viena patstāvīga forma tie maina savus izaugumus, ne pa gadiem, dienām, bet pa stundām. Stundas laikā, kāds mazs jauks dendrīta dzelonīts var sadalīties, un nu re būs divi, viena vietā. Bet neironi taču ir gudri un ne tikai paši par sevi, tie savā starpā arī sarunājās. Gandrīz, kā draudzīgu jūtu iespaidā, tie "sadodas rokās" un veido vietas, kas tos saista- sinapses un nesaraujamas saites, ko nodrošina sinapšu plasticitāte. Un tad vini runājas - visu laiku, nepartraukti, ar visādiem signāliem- elektriskiem un mehāniskiem un ķīmiskiem, un viņu valoda ir tik daudzveidīga, ka apjukt var. Nekam nav viena noteikta nozīme, viss ir atkarīgs no tā, kas to ir teicis un kas to dzird, un tādeļ tur, mūsuprāt, ir liels kiš miš, bet īstenībā tā ir augtākā organizētības forma.Un pat ja mēs precīzi zināsim, ko viena šada spuraina šuniņa dara, tad saliekot kopā tās vairākas, sākas brīnumi, jo rodas lietas, kas ir nesaprotamas un neaptveramas, un tām nav noteiktas vietas, telpiski, bet tās ir kaut kur tur iekšhā- tajā neironu čupiņā, ko sauc par smadzenēm.
Eh,,,, rīt eksāmens neirozinātnē,,, |
|