|
30. Okt 2005|20:29 |
Katru reizi mēģinu sev iestāstīt ka lietot alkoholu lielos daudzumos, vismaz man, ir galīgi garām.
Es zaudēju kontroli, man "aizbrauc jumts" un daru lietas, par kurām man pēc tam ir šoks: kadas lietas esmu atļāvusies izdarīt, pateikt citiem cilvēkiem,,,
Un tas viss diezgan atšķiras no manas ikdienas rīcības.
Un man tas nepatīk, bet dzerot katru reizi to aizmirstu...
Un pat šoreiz milzīgais zilums uz vaiga un noskrāpētais zods, nemaz nerunājot par zilumiem un nobrāzumiem uz citām ķermeņa daļām, nekalpos par atgādinājumu - cik slikti var būt, ja piedzeras...
Mani ne tik daudz uztrauc citu cilvēku domas, cik drīzāk es pati:
Ko vēl es varu sadarīt un pateikt šādā stāvoklī?
Cik tālu es vēl varu aiziet?
Un kas vēl no manis var "iznākt laukā" kad visi vārti tiek atvērti? |
|