|
6. Apr 2005|12:35 |
Brīva, brīva, brīva! - tā bija vienīgā doma kas traucās manā galvā un lika man smaidīt.
Brīva! - gribējās skaļi kliegt pie Kongresu nama un smieties vēlu naktī pastaigājoties par parku.
Ar plīstošu skaņu kaut kas saplīsa, bet tas nebija mans. Lauskas tagad guļ izsvaidītas pa pus Rīgu, un es tās salaužu vēl, izsvaidu uz visām pusēm, dejojot savu prieka deju.
Piedod mani, ja vari. Es atlaidu tavu roku un tu nokriti, sasities. Man nav žēl, ne nieka! Smiltis taču ir mīksta vietiņa kur nokrist. Mums tā bija sarunāts, ka tev nebūs pārāk jasasitas, ja es ļaušu tev krist.
Zini - lai paliktu labāk vajaga iedzert, tikai tā nedaudz, tas palīdzot - labs padoms, vai ne?Pēdējoreiz, kas es sāpēs mocīdamās, salauzta un rīdama savas asinis gulēju uz pelēkā asfalta, tad man tika dots šis padoms- iedzer, nedaudz un būs labāk... Bet toreiz man tas nepalīdzēja.
Laikam tas bija tas akmens, kas gulēja uz manas sirds un krisdams sašķīda, vai tas bija kaut kas tavs?
Un tagad es gribu lietu. lai tas visu aizskalo. Lai nomazgā mani baltu un noskalo ceļus zem manām kājām. Un ko gribi TU? |
|