|
14. Nov 2004|13:30 |
Mana mīlestība ir mirusi.
Es nogalinaju savu mīlestību.
Laiks ir ienaidnieks nevis brīnumzāles. Laiks nedziedee rētas, tas ārda un uzplēsh jaunas. Nekas nav aizmirsts, nekas nav pazudis. Viss ir tepat aizvien. Rītdiena vienmēr var būt shodien, tāpat kā vakardiena, jo tā nav aizmirsta. Nevar aizmirst, jo vairāk laika tev tiek dots uz shis pasaules jo vairāk palielinās iespēja neko neaizmirst, bet izdzivot visu atkal un atkal no jauna, nemaz nemainoties sajutu intensitātei.
Es nogalinaju,,,, paņemu asu jo asu stikla gabalu un lēni izlaidu asinis, tik cik tai vēl bija atlicis. Es nevareju skatities ka tā mocās, viņa bija pārgursi, novājināta un neizsakāmi izsalkusi, nerodot neko kas spētu to uzturēt pie dzīvības. Viņa dzīvotu, jā dzivotu noteikti vēl ilgu laiku, bet es neļāvu. Man apnika, jo sāpēja, es nevarēju ļaut viņai mocīties, kaut vinja tā cerēja. Līdz pēdējai asins pilītei cerēja. Vina zina ka nekas jau vēl nav beidzies,,,vina zina ka var but arī daudz labāk, tieshi tāpat kā var but izmisīgi grūti,,,tagad vina ir apvainojusies, jo nesaprota kāpēc es to darīju, tas jau ir vienkārshak -aizbēgt, nevis cerēt,
vina man to nepiedos, kaut vāja izmisusi un ar rokam, kas sarkanas no asinim, bez spēka, vina nepiedos to man, jo vina cerēja,,,
Varbut ka tagad man ir skumji, skumji un nedaudz vientulji. Bet es nenozheloju,,, |
|