| |
[8. Sep 2010|23:06] |
|
No visu ēdamlietu gatavošanas mani visvairāk ir mulsinājušas sēnes. Īstas meža iemītnieces - bekas un baravikas, gailenes un cūcenes un visas parējās ar. Jo tikai tās griežot, cepot un ēdot šķiet, ka nogalini un apēd kaut ko dzīvu. Vēl dzīvāku par to celofānā iepakoto gaļas gabalu lielveikala stendā. Bet tas bija līdz vakardienai, kad pirmo reizi tīrīju un griezu bietes. Lielas, resnas, apkaltušu zemi noklātas bietes,kuras pārgriežot pavērās sarkans šķiedru mudžeklis, kas atgādināja asinsvadu un dzīslojumu sajaukumu, ka pat dažas sekundes simtdaļas gaidīju, kad no tā sāks šļākties asiņu jūra. Bet jūra nebija, bija tikai mazas tērcītes,kuras mazliet nodevīgi iekrāsoja manas rokas sarkanā krāsā. Un nedaudz vēlāk jau bija biešu zupa. |
|
|