| |
[20. Maijs 2010|13:08] |
Kaut, manuprāt, es neesmu savas darbavietas patriots, šonedēļ regulāri sapņoju par dažādām sirreālām darba situācijām. Varbūt tas jau tikai karstums un pms, tomēr tas ir uzmācīgi un nedaudz kaitinoši. Pa to laiku reālās darba dienas skrien kā stirnas, un laiks pazūd tajā bļodā, kur virsū rakstīts izšķērdēts.
Vakar taisīju auksto zupu un vienu brīdi pat sabijos, ka tik nedabūju aizrādījumu - ka pa biežu taisu, jo manās smadzenēs kaut kā bij iesēdusies doma, ka pirmdien jau bija aukstā zupa. Bet protams tā pirmdiena bija istenībā ceturdiena pirms nedēļas, un pat nesaprotu, kur tās visas dienas pa vidu ir pazudušas. Laikam jau bļodā ar uzrakstu pazudušās dienas.
Gribas dzīvot dīkdienīgu dzīvi, pa vakariem un naktīm dzert vīnu, braukāties ar velo pa tukšām pilsētas ielām, vietās kur zied ābeles, ievas un viss cits, kas šobrīd zied un smaržo, bet dienā rosīties pa kādu māju laukos, stādīt zaļumus un elpot pirmās nopļautās zāles pēdējo izelpu.
Bet pa to laiku, kamēr sapņoju acīm vaļā, kaķis būs veiksmīgi apēdis visus manis sētos zaļumus palodzes improvizētajā darziņā. Ņam, ņam, ardievu spināti, kressalāti un dilles... |
|
|