| |
[7. Apr 2010|09:30] |
Aizvien nevaru atgūties un pamosties no svētku brīvdienām. Tā ir, ka parastajam darbiniekam, kas n-tos mēnešus pieradis plānot savu dzīvi ritmā piecas darbadienas-divas brīvdienas iedod vairāk laika vaļoties. Un vairāk brīva laika diemžēl nekad nenozīmē - vairāk paveiktu lietu, lielākā daļa aizvien tiek izšķērdēta ballējoties, guļot, klausoties mūziku, kas dzirdēta jau simtiem reižu, taisot ēst un darot citas pavisam ierastas lietas.
Un vēl sliktāk, ka uznāk tā pavasara saulaino rītu bezjēdzība, kad saliekas, ka īstenībā jau nav vērts vispār ko darīt. Bet ar to ir jacīnās, ar savām kailajām rokām jāpretojas un jagrūž prom.
Šodien beidzot saņemšu no Ķīnas savu astoņpadsmit tūkstošu bumbiņu paciņu un varēšu atsākt niekoties un knibināties, un to nebeigt vēl pāris gadus. |
|
|