| |
[19. Nov 2009|19:23] |
|
es ar viņu esam pārauguši bērni, kuriem jau manāmas vieglas grumbas ap acīm un uz pieres - domu rievas. darbu esam iemācījušies pieņemt ar pienākuma apziņu un kā ikdienas nepieciešamību, no kuras nevar izvairīties, bet brīvo laiku aizvien šķiežam pēc gribu/vajag un negribu/neinteresē principiem. ar vieglu roku. ar mirkļa iegribu. ar vēja plūsmu. ar straumes plūstošo ritējumu. un brīžiem man šķiet, ka tā tas varētu būt mūžīgi. un brīžiem man šķiet, ka tam tā nevajadzētu turpināties vēl ne sekundi... |
|
|