| |
[22. Feb 2009|16:46] |
|
Šo brīvdienu nesabiedriskums mani dzen izmisumā. Vienmēr esmu sev teikusi, ka vienam pabūt nemaz nav slikti, jo tad tu vari darīt visu un tieši to kas tev patīk, bet tas šobrīd rada bezgalīgu nomāktību. Ar vecumu palikt vienam paliek aizvien grūtāk. Atceros savus jaunības dienu nesabiedriskuma periodus, kad mēnešiem neizgāju no mājas, un šķiet, ka ja tas būtu jaatkārto, es nomirtu. Laikam jau vientulības izmisums ir tas lielākais priekšnosacījums kaut kā radīšanai, bet nē, paldies, labāk es pavadu savas dienas dzerošu līdzcilvēku sabiedrībā, kā viena mēģinu atgūt to pašpietiekamības un piepidījuma sajūtu knibinoties ap bezjēdzīgiem niekiem. Jā mans ideālisms sāk lēnām mirt un es vienkārši padodos dzīves straumei, bet ziniet, tā ir diezgan laba sajūta, tā vienkārši ļauties... |
|
|