| |
[27. Jan 2009|12:06] |
|
Jā, viss aizrautīgums aizvien turpinās, un izskarās, ka tik drīz neatstāsies. Varbūt jau, ka daļēji pie visa tā ir vainojums nemitīgais reibuma stāvoklis, bet varbūt tā tiešām ir viņa piekļāvība. Viņš saka, ka cilvēkus nedrīkst pamest tā strauji un pēkšņi, bet tikai laikus apradinot ar šo faktu, un es saprotu, ka tomēr esmu pilsētas meitene, kas pirmo reizi sajutusi lauka suņa spēcīgo smaku. Es krāmēju somu, mēģinot sastūķēt visu nepieciešamo iztikšanai Spānijā, bet viņš mani smīdina ar vadiem un slēgtapiņām, un pievelk aizvien tuvāk sev. Un tā mēs banāli dzīvojam. |
|
|