| |
[14. Jan 2009|20:57] |
|
Šodien pirmo reizi savā mūžā nodevu asinis. Galva aizvien nedaudz dulla un sagurums nedaudz mācas virsū. Nezinu diez cik tas bija labi vai nelabi, jo pēdējā mēneša pārdzīvojumi aizvien met pelēcīgas ēnas. Lai gan, savai krīzei jau tā kā būtu tikusi pāri un tagad beidzot varētu sākt pievērsties tai īstajai, reālajai, kas mācas aizvien vairāk virsū un ir ar varu uzmesta kā Doma laukuma bruģis. Bet, ai, līdz tai krīzei es tā arī netikšu, jo no sākuma man beidzot sev jāatzīstas, ka atkal esmu salīmējusies un staigāju par pūkainu sniedziņu vismaz 30 cm virs zemes, kaut pats sniedziņš tagad ir pārvērties par dubļu žļurgu. Mana caurstaigājamā sirds. Nespēj tā dzīvot ziemā viena, bez kāda cita ķermeņa siltuma. Velkas tā tuvāk jebkuram siltuma avotam, kas raida tīkamas strāvas viļņus tās virzienā. Sirds vienā laidā čukst manām smadzenēm - ļaujies tak, nu ļaujies, un es arī ļaujos - saritinos un piespiežos tuvāk tam mīkstajam, dzīvajam siltuma avotam. Viņš mani ieaijā miegā kā mazs bērns. |
|
|