| |
[3. Nov 2008|09:31] |
|
Es ieviesīšu trakulību blociņu, kur pierakstīt visas savas sadarītās muļķības. Un ieviesīšu paradumu, to ik pa laikam pārlasīt, lai sakaunētos un solītos laboties nākotnē. Kaut kā jau ar sevi ir jacīnās un ja nevar pa labam, tad vajag skarbi. |
|
|
| |
[3. Nov 2008|13:05] |
|
Tas izklausās pēc naktsputniņa piedzīvojumiem, taču man patīk pamosties brīvdienu rītos dažādu mazpazīstamu puišu mājās. Tie ir mierīga maiguma vispiepildītākie rīti. Tādi lēni, ar piparmētru tēju vai baltu saldu kafiju un vērošanu, kā viņi gatavo omleti un rīkojas ar pannām. Un patīkami, jo laipnības, smaidu un ieinteresētības bezgalīgi vairāk kā darba dienu sasteigtajā komunikācijā. Viņu stāsti liek man domāt par visām manām nepiedzīvotajām atmiņām. |
|
|
| |
[3. Nov 2008|15:54] |
|
visu dienu dullums galvā un ir piemeties asarojošs sentiments. bakstu datora taustiņus, bet labuma nekāda. nedrukājas nekādas pērles, tikai kreveļaini dubļi uz balta papīra lapām. džemperis nepārtraukti velkas nost un tad atkal virsū, jo karstuma un drebuļu sajūtas nomaina viena otru ar pārteidzošu regularitāti. atkal kāds kašķīgs vīruss ticis manās asinīs un tādēļ nemitīgi atgādinu sev, ka nav vērts gulēt ar viņu, jo tāpat viņš vienmēr beidz pirmais, bet es pēc katras reizes saslimstu. |
|
|