| |
[20. Okt 2008|10:15] |
|
Nedaudz dursta tās visas satikšanās un nesatikšanās. Tā kā spranda savikta un kaut kas smags uz pleciem gulstas. Kaut kāds caurvējš jūtams iekš manas caurstaigājamās sirds, jo vārstuļi kā durvis, kas līdz galam nav aizslēgtas un nosiltinātas, baidoties no bargas ziemas. Viens knapi ieskrējis iekšā, vēl mīņājas uz sliekšņa, bet citi projāmejot aizvien raugās pār plecu, ar vienu roku cieši ieķērušies stenderē. Jau otro nedēļas nogali dejoju uz skatuves un kautrējos, un brīnos, no kurenes tas viss sarodas. |
|
|