| time to pretend |
[6. Apr 2008|17:35] |
Vienīgais patiesais dzīvesveids ir izlikties. Par ko vien sirds vēlas, vai prāts liek. Iespējamie varianti ir vairāk kā smadzenes spēj to aptver. Ņem tik un izvēlies. Vai neizvēlies - dari kā liek, kā vajag, kā "ir pareizāk". Izlikties aizvien ir vieglāk kā būt, kā zināt kas tad tu esi, spēlē vien spēlīti un citiem, un pašam par to neremdināms prieks. Kaut uz vienas kājas lec. Vai vienkārši smaidi zobainu smaidu.
Es vēlētos izsolīt visus savus paziņas. Par kapeikām. Lai tik kāds paņemtu tos ar bonusā piekabinātām visām manām atmiņām, ilgām, nepiepildītajām cerībām un vilšanos attiecībā uz šim personām. Lai man tā visa paliktu mazāk. Tad varbūt paliktu arī vieglāk. Es jau ļauju viņiem vienmēr iet, kad ir laiks pienācis. Bet tā miskaste aizvien paliek manā galvā un tik no tās prom neizdodas nekādi. Tām galvas drazām vajag radikālu pieeju - ar uguni, vai sašķembāšanu, vai kaut ko līdzīgu papīra smalcinātājam, lai paliktu kā tīra balta papīra lapa, uz kuras ir prieks sākt ko darīt no jauna un tā aicināt aicina piedurties ar sarkanas krāsas otu un pielikt punktu. |
|
|