| |
[20. Dec 2007|21:31] |
Jā, zinu. Esmu vienmuļa, pelēka un klusa. Tik klusa, ka nepīkstu te vairs.
Krāsu gamma ikdienas drēbēm variē no balts-pelēks-melns un ir dažas arī tādā tonī, kā skats laukā pa logu. Nē, ne jau depresija man to visu liek valkāt, bet mistiskā atbildība un varbūt doma, ka raibu putnu neviens nekad neuztver nopietni. Pacienās ar cepumiņu un pakņudinās zem kakla- ja, protams, ļaušos.
Atturos no vēlmes sadauzīt vecos stikla eglīšrotājumus un aplīmēt ar to šķembām savas mantas. Jocīgi, bet veikalā redzēju somu, kurai tiešam bij sašķaidītu eglīšbumbudrusku rotājums. Spīdīgs bez gala. Acis nožilba un uznāca vēlme atslēgties trolejbusa priekšējā beņķī ceļā uz mājām.
Šogad man ziemassvētku vecīša vietā būs zobu vecītis, kas vāks manu sadrupušo zobu gabaliņus un pretī dos naudiņu nebaltām dienām, kad mani nekompetences dēļ atlaidīs laimi meklēt citā valsts iestādē.
Un dzejolītis nebūs jāskaita, tas šķiet tik muļķīgs atalgojums, tam dāvanu sagādāšanas-sameklēšanas-sasaiņošanas darbam.
Labāk vienkārši un sirsnīgi pasmaidīt, un paklusēt.
Un iedzert karstvīnu :) |
|
|