| |
[9. Nov 2006|19:54] |
|
šobrīd man gribas miesu. ēst to. es esmu miesaskāra un izsalkusi. miesa ir tik dzīva, silta, tā kustas, elpo un tajā var just asiņu skraidīšanu un muskuļu savilkšanos. tā smaržo, varbūt reizēm smird, bet arvien tā vilina mani. mazliet pieskarties, pagaršot to, tad iecirsties ar zobiem un ilgi nelaist vaļā, siekalām plūstot caur lūpu kaktiņiem. bet nē, es tomēr esmu izlepusi. man vajag to skaistāko vietiņu, lai sagriež ar nazi un ar karotīti maigi uzliek uz manas izstieptās mēles galiņa. no sākuma gabaliņu maigi aptaustu ar mēli, piespiežu pie augslējām, aizbāžu aiz vaiga. vēl mazliet pasūkāju un tad rūpīgi septiņas reizes sakošļāju un tikai tad noriju to, izjūtot kā kumoss noslīd lejā pa barības traktu. ir grūti apstāties, gabaliņš viens pēc otra piepilda mani. vienu īsu mirkli man paliek žēl tā cilvēka, kas labprātīgi un ar baudu ziedo savu miesu manām iegribām. no viņa tik maz kas paliks pāri, kad viss beigsies. kad būšu pilna, pārsātinājusies un man šķebinās. bet tas ir tikai īss mirklis, iedomas moments, nekas paliekošs, un jau atkal jūtu kā gabaliņš rozā asiņojošas miesas kūst uz manas mēles,,, |
|
|