| |
[25. Okt 2006|21:30] |
Vakardien es biju rūpnīcā. tādā milzīgā čuguna liešanas cehā, kas man pa brīnumu, atrodas gandrīz centrā. man nebija pat jausmas, ka tādas rūpnīcas vispār ir kaut kur šeit, Rīgā. no sākuma bija biroja telpas- gaišas, ļoti normālas, bet tad, atverot parastas durvis, nokļuvu gandrīz citā pasaulē. pavērās skats uz milzīgu halli pilnu ar melniem putekļiem, kur viss apkvēpis pelēks un ventilācija vienkārši nav. no divām indukcijas krāsnīm, kas reāli izskatās kā divi pusotrmetrīgi caurumi grīdā, sprakšķēja un šķīda pa gaisu dzirksteles un uguns liesmas. ik pa brīdi vecītis cimdos un melnu apkvēpušu seju tur iemeta laikam kādu kausējamu dzelzi. karstums, nežēlīgi skaļš troksnis un smirdīgs gaiss. strādnieki netīros kombinezonos vadāja apkārt dīvainas formas, visādu veidu izlietos čuguna priekšmetus, apķepušus ar īpašam smiltīm, no kurām veido formas, kur iepilda karsto metālu. agrāk esot izmantota cita metode un lai atdalītu izlieto priekšmetu no formas, tas tika mests no piecu metru augstuma. iedomājieties to troksni. tagad tos tikai izkrata no smilšu formām, saceļot melnos putekļu mākoņus, kas piepilda visu halli.
Tur, rūpnīcā, man piemetās tāda sirreālā sajūta, jo tas nedaudz atgādināja skatus no kādām filmām, varbūt - manām fantāzijām. bet man jau tik daudz kas kaut ko atgādina. |
|
|