| |
[22. Aug 2006|01:37] |
Mājupceļš vienmēr šķiet īsāks kā turpceļš.
Šīs dīvainības iemesli līdz galam aizvien nav noformulēti manās domās, taču tīri praktiski par to pārliecinos atkal un atkal, kaut vai šovakar, ar veselu 7 minūšu starpību.
Kādēļ sākums vienmēr šķiet patīkamāks kā beigas?
Meklējot līdzības, turpceļš - nepazīstamāks, ne vienmēr, bet tomēr, vairāk uzmanības jāpievērš apkārtnei, līdzībām, sakritībām, tiecies ātrāk nokļūt pie mērķa, lai gan to pašu varētu teikt par ceļu atpakaļ, ne vienmēr mājās, bet, kaut vai, uz savu izejas punktu/stāvokli. Sākums kā jauna iesākums, ar nezināmiem pagriezieniem un patīkamiem/nepatīkamiem satraukumiem...
Un beigas, tās mistiskās beigas, kad it kā tiek pielikts treknais punkts un tu vari droši doties prom, citur vai atpakaļ, kā vien vēlies, kāpēc tās sanāk tik samocīti un ilgi. Un pieliekas vēl viens punkts, un vēl viens, līdz sanāk daudzpunkte, kas ir tik ne-konkrēta pieturzīme, ka smiekli vien par to nāk.
Tā vien šķiet, ka aizvien blenžam uz to apaļo punktu un speram soli pa solim atmuguriski, aizvien to paturot mūsu redzeslokā, nevis tā strauji apmetamies riņķi un neatskatoties dodamies prom. Kā tādi apmāti skatāmies un stāstam sev, ka jākustas kaut kur prom, ka tās taču ir tās beigas. Viens atmugurisks solis un neredzama bedre, otrs - koka zars un tikai klupšus krītot dodamies prom. Tu pat nezini vai asfalts vai mīksta zālīte zem kājām, vai kāds svešinieks ceļā, luksoforam zaļā vai sarkanā gaisma.
Cik muļķīgi vai ne, kad nevari tā paņemt un uzgriezt muguru un pāris minūtēs būt prom, ar skaidru skatienu aplūkojot visu, kas tevi sagaida ceļā... |
|
|