| |
[19. Jun 2006|09:15] |
Es varētu uzrīkot izsoli, lai tā eleganti atbrīvotos no visa, kas man uz sirds. Tik laikam būs grūti atrast kādu, kas vēlēsies par tiem niekiem samaksāt kaut pāris grašus. Bet īstenībā jau nevajag ar nekādu izsoli, nekādas ārā un prom-mešanas, lai krājas putekļi un aug nezāles, lai sarodas dūņas un piepes, lai savelkas plēve un sarūgst.
Es būšu pilna ar nevajadzīgiem krāmiem, kas apkrāmējušies ar vēl nevajadzīgākām lietām, un būs labi vienkārši būt - pilnai, apkrāmētai, neuztraucoties par lietu izcelsmi, pielietojamību un būtību.
Un tad es kā brūna gove elpošu zaļu gaisu un ēdīšu zaļu lakstu, zaļai sulai notekot gar lūpu. Augu dienu laiskošos pļavā, sūkāšu smilgu kātus un ostīšu āboliņu.
Un iekšā manī dīgs gobas sēkliņa, ko netīšām iedzēru kopā ar upes ūdeni. Pāris omulīgi kurkuļi noteikti arī jautrosies kādā no maniem kunģiem un dziedās dziemiņas par zaļu sauli un zilām debesīm. Un varbūt arī sūkļa kungs izdomās veidot savu koloniju un apdzīvos kādu kuņģa sienu ar centrimetru biezu švamīgu, spilgti zaļu kārtiņu.
Un tad kad es nomiršu, tad cerams ,ka kāds tomēr apskatīsies manī iekšā, un samulsīs par piparmētru laukiem un varžu koriem. Ja viņš kādam jautās - no kā tas viss, pasakiet, ka tas tikai bija upes ūdens, un nekas vairāk,,, |
|
|