| |
[2. Jun 2006|00:42] |
Esmu piedzērusies, ne ļoti, bet patīkami.
Šodien manu acu priekšā salūza cilvēks ar ko es gandrīz dzīvoju kopā jau nedēļu. Viņš rakstīja savu darbu, es savu un šodien, tā vien šķiet, ka viņa smadzenes iztecēja pa caurumu, ko bija izēdusi negulēšana. Ne tā šausmīgi, bet tā mazliet, tā ka ir atlikusi tikai anotācija svešvalodā un bišķin jāpalabo tēzes un tavas smadzenes sadalās un izlīst pa visu tepiķi, tā ka nevari ne nieka saslaucīt un savākt kopā, lai pielietotu kaut vēl tik pāris minūtes.
Es savukārt mēģināju no tā visa bēgt, aiztikt uz kādu pasākumu, kur varētu satikt kādas paziņas u.t.t bet tā vietā par parku tālāk netiku. Sēdēju uz soliņa un dzēru, kad palika tumsh pārvācos uz parku, kas atrodas tuvāk manām mājām, kaut kur maskačkā. Visādi bomzīži vazājās garām ar savām alko pudelītēm un maisiņiem rokās, meta savādus skatienus uz manu pusi. Tad man uz blakus soliņa piebiedrojās kāds pārītis, puisis ar alus pudeli rokās un meitene ar baltiem, ļoti augst-papēžainiem zābakiem. Nē, mēs nesarunājāmies. Viņš sēdēja, dzēra savu alu, palaikam uzsmēķēja, kamēr viņa stāvēja kājās, laikam baidīdamās nosmērēt savas baltās bikses. Viņi kaut ko pļāpāja savā starpā, ik pa laikam, un daudz klusēja. He, mūsdienu guļamrajona romantika, izmukt no standarta kastītes, ko sauc par dzīvokli un patusēt piecos kokos, ko sauc par parku. Drīz vien meitene iekārtojā puisim klēpī un es sajutos kā lieks skatītājs viņu aktivitātēm ;nacās mukt prom uz mājām.
Dzert ir slikti, un noteikti vēl sliktāk ir braukt ar riteni mājās diezgan dzērušam. Bet īstenībā jau nebija tik traki, par diezgan jautri, vienīgi nedaudz atrofējusies acumēra sajūta, kam pateicoties, nogāzos pie savas mājas vārtiņiem.
Taču kaut ļoti sasitu roku, man šķiet ka dzīvošu, vismas līdz šīs nedēlas beigām. Līdz M. darba nodošanai,,, |
|
|