| |
[25. Maijs 2006|03:38] |
Man klājas labi. Un man patīk sev un citiem to visu laiku atgādināt. Pa dienu daudz lasu, arī rakstu, pārlasu un atkal kaut ko pierakstu klāt. Pa pēcpusdienām un vakariem skatos uz daudzām zigzagainām, viļņotām līknītēm un mēģinu saredzēt, kas tur ir paslēpts. Un tur ir paslēpta kaudze ar skaitļiem, skaitļu virknēm, kas raksturo vazomocijas un pulsa viļņa periodus un amplitūdu. Nu nav tur nekā interesanta, muļķīga cipariņu kaudze...
Pa naktīm nevaru pagulēt, jo galva pilna ar domām un tās, maitas, nelien prom. Parasti aizmiegu tā ar gaismas iestāšanos ap kādiem četriem, kad pretejās mājas kaimiņienes logā iedegas gaisma.
Pa laikam kaut kur aizeju, pastaigāju apkārt. Beidzot aizstaigājās arī līdz JRT uz Maigumu, kas attaisnoja pilnīgi visas manas cerības un ilgas, kas bija lolotas par šo izrādi, bet vairāk par izrādi un tajā attēloto padomāšu kaut kad vēlāk.
es atgremoju to ko redzu
Es barojos no svešinieku panestajiem niekiem, tie manī vēl mazliet spēj uzturēt interesi par apkārt notiekošo, jo tiem nav pielipis nekas no ikdienas putekļiem. No garāmskrienošām sarunām pieturās, no vēstulēm no nepazīstamiem cilvēkiem un īsziņām no svešiniekiem, kurus tu it kā jau zini daudzus gadus, bet nepazīsti ne nieka.
Aizvien vairāk spēkā pieņemas vēlme iedzert, noreibt un jautroties aizmirsties un pēc tam aizmigt ar smaidu uz lūpām, ar viltotu laimes un piepildījuma sajūtu. Bet vēl nevar tā, tikai niekoties var mazliet un tā, lai nepazaudētos pienākuma sajūta.
Ejot uz ikdienišķo dienesta nakts trolejbusu, jutos noreibusi, ka šķita, ka eju no ietves vienas puses uz otru, taču iespējams pie vainas bija tikai augstpapēžu kurpes, kas šo nestabiluma efektu vien pastiprināja. Un atkal svešinieks pieturā un izklaidīga saruna par Prāgu un teāri, par nakts sabiedrisko transportu, brīvdienām, vasarsvētkiem, koferiem un Vanšu tiltu,,, |
|
|