| |
[31. Mar 2006|19:18] |
šodien vajadzēja notikt pēdējā sniega glābšanas un izmantošanas akcijai, bet, kamēr tā pasēdējos, lietus paveica savus darbus, visu sabojājot. tomēr trauslais ledus aizvien tā vilina pastaigāties par to, un parādīt trakajiem, ka tevī tomēr vēl ir saglabājusies neliela ticība nejaušību likumsakarībām. vajag vēl sameklēt pēdējā ledus asās šķembas un nokrist uz tām, lai zilumi kaut nedaudz smaidītu uz maniem ceļiem. jeb paņemt kaut ko sev mīļu, skaistu, baltu iemest peļķē durvju priekšā un vēl nedaudz par to pastampāt, tā lai pelēkā mirušā sniega kakainā žļurga aptašķa arī tevi, svinot to ko visi te sauc par pavasari. tad kad acis no skatīšanās pretējās mājas logā, uz kailiem kokiem un monitora pikseļu simtiem atkal grib taisīt histēriju, izgāžot žēlabas asaru tējkarotēs, paņem savu draugu un aiz pavadas aizstiep uz mežu. bet mežs ir jocīgs. mitruma pilns un baltām ledus takām un taciņām, kas sen izstaigātas šķērsi krustām. gribas jau nokāpt beidzot no tā ledus un sajust zemi slapjo zem kājām, bet zeme nepriecājas par manu stampāšanos un slapjie zari bakstās vien sejā. pilsētas kaiju pūļa ķērcienu pavadīts, ar savu balto tupeli izmisīgi vicinoties, pieklibojot ar sabojājušos kāju, izmisīgi centies nokļūt uz kādu labāku vietu un
,,, nogaidīt,,, |
|
|