| |
[9. Jan 2006|00:23] |
Skatoties tavā sejā, gandrīz lūdzos,lai lūpas paveras, un vārdi sāktu plūst manā virzienā. Ir vienalga, kādi šie vārdi būtu, ko tie nozīmētu un kapēc šie būtu tie īstākie. Es gribu, lai tu ar mani runā; par laiku, par pasakām, par neironiem vai velns sazin ko,,,
Labāk runā tu viens, es klausīšos un lēnām atbrīvošos no tavas klusēšanas maģiskā apēka. Es esmu tavas klusēšanas vergs. Jau sen izvārdzis, alkstošs, sen sen nebarots ar tavas mutes skaņām.
Bet tava jūtīgā mute, tavas lūpas neveras, tās aizvien ir cieši sakniebtas,,,
Nebūtu šīs klusēšanas, es būtu brīva.
Vārdi, vārds pēc vārda, mani lēnām atbrīvotu, atraisītu un aiznestu mani prom, prom no tevis,,,
un tā būt dadz labāk,,,
man neliekas,,,
es zinu,,, |
|
|