Daudz crashu visapkārt un atlūzas izsvaidītas pa stūru, stūriem.

Kājas ķeras, grūti paiet. Jākāpj pāri ķēdēm, sliedēm, lejkannām, stikla lauzskām un nejauši samītam plasmasas maisiņam.

Pie vienas kājas pieķēdējies rokudzelzis, kas pieķēdēts tam otrā galā - nav ne jausmas. Brīžiem škiet ka klavieres, vai skapis, veļasmashīna, bet varbūt kādā pusabrukusi būdiņa, kas, nogribējusies, te tagad jokojas. Bet man grūti iet. Speru mazu solīti uz priekshu, tik pa mazam solītim, pa mazam, var tikt uz prieshu. Atpakaļ gan nevek, nekur nevelk.

Stāvu uz vietas. Cilvēki ir jasatiek pa vienam, lai tos iegūtu. Jo vairak cilvēku, jo mazāk tie ko nozīmē. Tikai tāds fons uz kura tu vari izcelties.Pārāk mazvērtīgs, garām skrejosh,,,netverams,,,,