| |
[28. Jul 2005|15:11] |
Pēdējas divas nedēļas, tā vien šķiet, ir bijušas skumīgākās un vientuļākās dienas, kas jebkad piedzīvotas.
Katru rītu mosties reizē ar beigtiem naktauriņiem, kas sabiruši tev blakus uz spilvena.
Neizdzertā rīta tēja, no apvainojuma, ka netiek dzerta karsta, mūžīgi izlīst pār rīta avīzēm, kas sačokurojas un paliek viegli brūnas, sajaucot burtus un vārdus vietām, ka paliek mazsvarīgi vai tu lasi vai nelasi, jo jēga te nav. |
|
|