| |
[2. Jun 2005|22:12] |
Es nejūtu neko citu, izņemot dusmas.
Žņaudzošas, nejēdzīgas, neizturamas dusmas.
Kārtējā dusmu lēkme. Iegāju kādā no veikaliem, man sariebās cilvēki,kas tur atradās, man riebās kā viņi tur haotiski staigā un vēl trinas gar mani, pieskaras, elpo man virsū. Man nepatika kā viņi smaržo/smird. Un tramvajā tas pats. Es biju gatava apvemties, kad jutu kāda veča elpu man uz kakla, un kad slimās večas nostājas blakus ar tām parpatām,,,man gribējās iesist. Es nevaru aprimties jau pāris dienas. Mani smacē nostī kaut kāda žnaudzoša sajūta krūšu rajonā. Nevaru norīt siekalas, grūti paelpot, riebjas ieelpot cita cilvēka smaržu, man šķiet ka es izvemšos, par cita pieskārieniem nemaz nerunājot. Vēderā karuselis, vispārējie stresa sindromi. Man bail iet satikties ar pazīstamiem cilvēkiem, jo man škiet ka nevarēšu savaldīt emocijas un vai nu sākšu uz viņiem kliegt vai pretēji izplūdīšu asarās. Nevaru, nevaru norimties. Kad aprimstu, neliels sīkums - pāris vārdi, foto, vai sms, un vis sākas no gala. Karuselis. Rinķa dancis. Emociju izvirdums. Nejēdzība.... |
|
|