|
16. Okt 2008|11:22 |
|
No rīta pieceļoties dullums galvā, steigā uzķēpātas acis un škietams vaigu sapampums. Parks tik traki dzeltens, ka izkāpjot no trolejbusa zvaigznītes sametas gar acīm no visa tā spilgtuma. Domāju par trakošanu un atkal gribas izplēst kādam dažas pogas, jeb aizvien, jo nekas nav tā pa īstam pārgājis un norimis. Mieriņš nav. Šodien diena atkal vilksies kā strīpaina šalle pa zemi un liks vēlēties garus mierīgus rītus ar baltu saldu kafiju pie kaut kā baudāmi lasāma. |
|