|
11. Jun 2008|09:08 |
|
Jau kuro dienu cīnos ar apreibinošu naksnīgu pastaigu radītajām nepatīkamajām sekām. Mēģinu domāt par sevi kā par mazu, siltu, mierīgu visuma centru, lai iegūtu kaut nedaudz līdzsvara, sēžot uz nemiera vēja sašūpināta zara. Un tomēr kaut šopojos līdzi katrai vismazākajai vēja radītajai plūsmai, mani tomēr par visu vairāk pie zemes spiež dzīves bezjēdzība. Varbūt ka nav vērts tiekties uz līdzsvaru un harmoniju, lai tak paliekas kā viss ir, pat ja tā ir bezjēdzīga emociju resursu izšķērdēšana un ticības sajūtu kripatu izvilkšana no tā jau izsīkstošajām rezervēm. |
|