|
3. Jun 2008|22:22 |
nē. nē. tie putni nieliek man ne mirkli mieru. izmest tīklus, lai tie saķeras un sapinas, un lai putnulogi aizved tos tālāk no manis. manā sejā jūtamas viņu spārnu vēzienu radīto gaisa plūsmu rētas. sūrst un kož, un nedzīst no nemitīgajām ķercienu un čivināšanas izraisītajām vibrācijām, kas ir pa brīdim iedursta kā ar asu spalvas galu, vai nagu vai knābi. nav tie nekādu mīksto dūnu dievi un piemīlīgas dūjiņas, tie ir pelēki melnas pļockas akmeņu un smilšu pilniem vēderiem, ar parazītiem spalvās un gļotu tārpiem vēderā. prom viņus visus.
es tā vēlētos, lai tas viens mani nekad, nekad nebūtu paņēmis līdz un samācījis lidināties, un tad palaidis vaļā pārsimts metrus virs zemes. nav nekā sāpīgāka kā krist lejā nereālā ātrumā, plašām acīm vērojot to vietu, kur nesen biji un juties tik laimīgs. |
|