funky

Es arī nevēlējos nodot uzrakstīto.
Bet īstenībā šāda sajūta man ir diezgan bieži
Es nevaru ciest, ka sveši cilvēki un vispār cilvēki lien manā dvēselē
Un, gribot negribot, Babrāne laikam ir ielīdusi visdziļāk:/
Un vēl man riebjas, ka tā fr. val. eksāmena sacerējuma daļu laboja Paskāls.
Dabūju gan 9, bet tas nemaina faktu, ka jūtos kā izģērbta viņa priekšā
Arī tad, kad fr. val olimpiādēs mutiskā daļā man jārunā viņa priekšā, man riebjas
Turklāt vēl kkādi debīli prikoli klasē, ka es viņu mīlot...:P
Tas laikam ir globāli- nevēlēties atklāt , ko patiesībā domā.
Bet es gandrīz vienmēr domrakstos , sacerējumos, etc. rakstu, ko domāju
Jo tajos melot man ir kā noziegties pret literatūru
varbūt izklausās, ka es esmu pilnīgā sviestā sagājusi, bet literatūra nu reiz ir man savdabīga reliģija.
bet citi cilvēki, manis uzrakstīto lasot, ierauga, kas slēpjas aiz manis radītā imidža.
un, zini kas mani tracina visvairāk?
tas, ka es baidos izskatīties LABA, pretstatā savam dumpinieciskajam paštēlam
bet es negribu, lai mani tā uzskata
sirreālisma darbu nosaucu par "Zilo estētiku"
Asnate ierēca par nosaukumu, bet man nelikās, ka nu būtu tik traki
rakstīju par zila sniega ēšanu...