| Zīdītāji |
Apr. 2nd, 2010|12:51 am |
Domu par runāšanu ar ienaidniekiem vāciski es aizguvu no kalsnā, blondā TV viktorīnas, miljons santīmu laimēšanas spēles vadītāja, kura vārds, iespējams, bija Mārtiņš, taču par uzvārdu man nav nekādas nojausmas, varbūt, ka nekad tāda nav bijusi. Mārtiņš tolaik, kad ik trešdienas vakaru biju spēles regulārs skatītājs, prata aizraut ar savu šarmu un vārdu virknēšanas mākslu, regulāri izmantodams teju vai aktiermākslas meistarību spēles intrigas uzturēšanai, taču bieži bija spiests prasmīgi notušēt savu zināšanu trūkumu kādā no spēlē apspriestajiem tematiem. Kad pienāca brīdis paziņot, vai kārtējais alkatības pārņemtais azarta cienītājs ir pareizi atbildējis uz to vai citu jautājumu, blondais puisis pārāk ilgu laiku pavadīja veroties sev priekšā izvietotajā šķidro kristālu monitorā, kaut katram pamatskolas absolventam atbildei būtu jābūt skaidrai, vienvārdsakot, par viņa mīmiku, horeogrāfiju un paužu ieturēšanu es biju augstākās domās kā par zināšanu krājumiem, taču manā prātā dziļi jo dziļi ir ieēdušies viņa vārdi - "un ar ienaidniekiem jārunā vāciski!". Nē, Mārtiņš nebija izvēlējies dumpinieka ceļu un neizmantoja televīzijas tiešraides savu dziļi personīgo uzskatu paušanai, prasmīgais aktieris tikai darīja savu darbu un ar zināmu humoru apspēlēja šķiet Kārļa Lielā veidotu teicienu par valodu izvēles atkarību no uzrunājamā lomas tavā dzīvē. Mīlestībai bija atvēlēta itāļu, nevis franču valoda, kas man allaž ir šķitis nedaudz jokaini, taču, jā, skarbo, līdzskaņiem, uzsvariem un gariem burtu virknējumiem bagāto vācu saziņas mēli es nespēju pierakstīt nekam citam, kā vien cilvēkiem, kuri man nepatīk.
PRO7 kanāls manā kabeļtelevīzijas paketē situāciju nebūt neuzlaboja, lai gan nu jau es runāju par vairākus gadus senāku pagātni. Savā ziņā skatīties šo vācu kultūras mistrojumu bija tas pats, kas noslēgt līgumu ar Sātanu - viņu demonstrētās filmas puikām ap divpadsmit gadu vecumu ir kā resnītim kūciņas. Jurassic Park, abas cietā rieksta daļas, muskuļotā vientuļnieka Rembo grūtais ceļš dienvidaustrumāzijas džungļos un, protams, leģendārā kosmosa sāga - zvaigžņu kari. Pēdējā laikam gan kanāla vadības struktūrā kādam bija īpaši iecienīta, jo noskatījos to vismaz reizes 3. Katru filmu. Jā, kopā deviņas. Vāciski! Lieki teikt, ka tā bija un ir valoda, kuru es pārvaldu tik lieliski, ka katrs, izņemot mistisku vīru mūža nogalē, ko sastapu Turcijas nekurienes vidū, kamēr cietu no smaga karstuma dūriena un caurejas [es joprojām nespēju atminēties, kamdēļ es vispār ar viņu runāju, nemaz nedomājot par to, kamdēļ vāciski?!], ir skaļi smējies, kad vien es mēģinu ko pateikt šajā pļerkšķu mēlē. Žēl, ka divpadsmit gadi un mazliet uz augšu vairs nav tas vecums, kad es vienā mierā saprotu itin visu, ko man pietiekami daudz reižu kāds pasaka, vienalga kā. Tiesa, liels bija mans prieks un neviltota sajūsma pārņēma manu sirdi, kad arīdzan mūsu valsts televīzijas izdomāja, ka parādīt kaut reizi vienu no pasaules kino leģendām, būtu tīri saprātīga rīcība, un, komercijai rādot priekšzīmi, sāka viena sacensties ar otru Zvaigžņu sāgas pārraidē, šķiet, līderim TV3 pārsniedzot nu jau trešo reizi. Lai jau, man patīk. It īpaši trešās filmas vidusdaļa. Un nē, lai arī esmu džeks, es neesmu lielā sajūsmā par filmas diskutabli seksīgāko ainu - nabaga princesi Lea, kura ir sagūstītā ļaunā kontrobandista Džabas pilī un ietērpta baltā es_nezinu_kā_nosaukt_to_apģērbu. Savādi, taču mani daudz vairāk ir fascinējusi paša nelieša āriene [vai arī Lea ir likusies visai neglīta, kā jau daudzas, karā un politikā nomocītas, nelaimīgas pusmūža sievietes] - viņa vardes un hameleona krustojumam līdzīgā āriene, acīmredzamās aptaukošanās problēmas, stiklainais acu skats un tam visam cauri strāvojoša savāda omulība, padarot šo jokaino būtni savā ziņā līdzīgu Donam Korleonem, attēlojot to kā patīkamu, taču bīstamu večuku. Džaba man jokainā veidā likās foršs.
Neredzēju sevi spogulī, taču esmu drošs, ka manas acis bija kā pusdienu šķīvji, kad ieraudzīju Jevgēņiju. Viņa īsais, vājprātīgi tuklais augums, apaļā galva, šauro acu ļaunīgais skatiens un nosvērtā runas maniere teju vai nekavējoties pieklauvēja pie manu atmiņu krātuves durvīm un skaļā balsī kliedza "Džaba ir atgriezies! Viņš ir te!", kamēr es klusībā viņu salīdzināju ar mūsu jūru pelēcīgo zīdītāju - roni, kā arī turpmāk viņu dēvēju. Jevgēņijs nebija patīkams, nē, itin ne nemaz. Īsti netieku gudrs, vai dzīve viņu spieda uz šādām darbībām, vai arī pats Ronis nebija ar sevišķu prātu apveltīts, taču viņam allaž patika steigā piekrist tam, ko vēlāk ar putām uz lūpām ducīgais vīrelis metās apstrīdēt, lai arī man bija pusducis viņa parakstītu vienošanos, ko iebāzt viņa sārtajā sejā, kamēr viņš, kā allaž - kratīdams pirkstu - man skaļā balsī draudēja ar biedējošām sekām. Ronis, acīmredzot, uzskatīja, ka vārdi "līgums", "paraksts", "atbildība" un "tiesa" ir pilnīgu idiņu izdomājums un reālā dzīvē nekas no tā neeksistē, jo fizikālo realitāti virza tava spēja bīdīt lietas un idejas caur vajadzīgajām institūcijām, savukārt visi, kas šiem nesvarīgajiem loģikas aspektiem piegriež kaut mazāko vērību, ir "kapeiku pisēji" un traucē attīstību. Par tādu pisēju godātais kungs uzskatīja arī mani, paužot savu neapmierinātību dažādos epitetos, draudu vēstulēs manā e-pastā un regulāros telefona zvanos, savukārt es, saglabājot kaut nedaudz distancētu skatu, varu droši teikt, ka Ronis nebija savu pienākumu augstumos un savu vienošanās pusi bija izpildījis vien daļēji. Nekas, puis, turpini vien, specīga spiediena apstākļos es darbojos tikai labāk un labāk!
"Tы не доверяеш мне, не так ли?", taukaino pirkstu kratīdams mana deguna priekšā viņš dusmīgi noprasīja, kamēr viņa seja lēnām zaudēja sārtumu no mūsu sarunas sākotnējā šoka.
- Tam nav nozīmes [es veikli izvairījos no atbildes]. Es vēlētos, lai mēs spētu turēties sākotnējās norunas rāmjos, tas arī viss.
[Ronis ietur pauzi]
- Знаеш что? Я тебя принесю свои рекомендации!
- ... kādas rekomendācijas..??
Ronis atbildēja ar varenu nopūtu, dziļu klusumu un izjustu skaidrojumu par to, cik ļoti viņu mīl un ciena itin visi sadarbības partneri, izņemot mani, turklāt, mīl tik stipri, ka citi, šķiet, to vien tik dara, kā pavada dienu, rakstot apcerīgus rakstus par korpulentā kunga labo attieksmi pret darbu, augsto atbildības sajūtu, precizitāti, biedriskumu un itin visām citām īpašībām, kādas vien jūs vērtētu augstu cilvēkos, ar kuriem nākas sastrādāties. Nu ko, mīļuprāt uzmetīšu aci.
Jūras zīdītājs nevēlējās mani apciemot, tā vietā izvēloties elektronisku saziņas veidu. Žēl ka tā, man patīk orģinālie veidi kā viņš mani pamanās pasveicināt, allaž lietojot kādu man iepriekš nezināmu krievu valodas izteicienu, taču rekomendāciju apjoms [četras lapas!!] bija to vērts. Pirmā lapa patiesi bija Roni slavinoša, kaut tās autors bjia apšaubāms ķīniešu kantoris. Otrā bija pirmās lapas kopija [nē, es nepārspīlēju, tā patiesi bija kopija vārda vistiešākajā nozīmē]. Trešā bija paša Roņa rakstīta vēstule kaut kādam arhīvam ar lūgumu piešķirt viņam kaut kādu karti, savukārt ceturtā bija šī paša arhīva atbilde "ok, brauc pakaļ kartei!". Roni, tu manu darbadienu padari tikai interesantāku, keep up the good work! |
|